Akadēmiskais centrs
Eirozonas valstis pēdējo septiņu gadu laikā elektroniskās naudas emisijas pieaugums ir bijis vairāk nekā 12 reizes - no 2,4 miljardiem eiro 2010. gadā līdz 25,4 miljardiem 2017. gada maijā.' Elektroniskās naudas lietošana kļūst aizvien populārāka, aizstājot skaidru naudu un bezskaidras naudas maksājumus. Elektronisko naudu izmanto, veicot maksājumus ar dažādu veidu kartēm, tostarp bezkontakta kartēm, mobilajiem telefoniem vai internetā. Fiziskos makus pamazām sāk aizstāt elektroniskās naudas maki. Šā raksta mērķis ir noskaidrot elektroniskās naudas definīcijas saturu, kas izriet no normatīvajiem tiesību aktiem, kā arī noteikt elektroniskās naudas veidus un tās attīstības iespējas nākotnē.
2000. gada 18. septembri tika pieņemta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2000/46/EK par elektroniskās naudas iestāžu darbības sākšanu, veikšanu un konsultatīvu uzraudzību,2 reaģējot uz jaunu elektronisku iepriekš apmaksātu maksājumu produktu parādīšanos, un tā bija paredzēta, lai izveidotu skaidru tiesisko regulējumu ar mērķi stiprināt iekšējo tirgu, vienlaikus nodrošinot adekvātu uzraudzību no valsts puses. Šis direktīvas 1. panta trešās daļas b) punktā sniegta elektroniskās naudas definīcija, saskaņā ar kuru elektroniskā nauda ir monetāra vērtība, kura ir prasījums pret emitentu un kuru:
1) ievada elektroniskas ierīces atmiņā; ii) emitē, saņemot naudas līdzekļus, kuru summas vērtība ir vismaz vienāda ar emitēto monetāro vērtību; iii) kā maksāšanas līdzekli pieņem uzņēmumi, kas nav emitenti. Veicot Direktīvas 2000/46/EK pārskatīšanu, Eiropas Komisija konstatēja, ka daži direktīvas noteikumi ir kavējuši īsta vienota tirgus izveidi elektroniskās naudas pakalpojumiem un šādu lietotājdraudzlgu pakalpojumu attīstību. Tādēļ 2009. gada 16. septembrī tika pieņemta jauna Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/110/EK par elektroniskās naudas iestāžu darbības sākšanu, veikšanu un konsultatīvu uzraudzību, par grozījumiem Direktīvā 2005/60/EK un Direktīvā 2006/48/EK un par Direktīvas 2000/46/EK atcelšanu,' kura tostarp ievieš jaunu elektroniskās naudas definīciju. Eiropas Parlaments un Eiropas Savienības padome atzina, ka ir lietderīgi ieviest skaidrāku, tehniski neitrālu elektroniskās naudas definīciju, aptverot visas situācijas, kurās maksājumu pakalpojuma sniedzējs emitē iepriekš apmaksātu uzglabātu vērtību apmaiņā pret naudas līdzekļiem, ko var izmantot maksāšanai, ja trešās personas tos pieņem kā maksājumu. Izstrādājot definīciju, tika ņemts vērā, ka definīcijā būtu jāietver elektroniskā nauda, kas vai nu tiek uzglabāta elektroniskās naudas maksāšanas ierīcē, kura ir turētāja rīcībā, vai arī tiek uzglabāta attālināti uz servera, un elektroniskās naudas turētājs ar to var rīkoties ar īpaša elektroniskās naudas maksājuma konta starpniecību. Turklāt definīciju izraudzījās pietiekami plašu, lai izvairītos no tehnoloģisko inovāciju kavēšanas un lai tā ietvertu ne tikai visus elektroniskās naudas produktus, kas jau ir pieejami tirgū, bet arī produktus, kas varētu attīstīties nākotnē. Līdz ar to saskaņā ar Direktīvas 2009/110/EK 2. panta otro daļu "elektroniskā nauda" ir elektroniski, tostarp magnētiski, uzglabāta monetāra vērtība, kura ir 1) prasījums pret emitentu un
2) kuru emitē, saņemot naudas līdzekļus, ar mērķi veikt maksājuma darījumus, un 3) kuru pieņem fiziskā vai juridiskā persona, kas nav elektroniskās naudas emitents. Latvijā elektroniskās naudas definīcija ir noteikta 2010. gada 25. februāra Maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas likuma4 (turpmāk - Likums) 1. panta otrajā divi prim daļā, saskaņā ar kuru elektroniskā nauda ir elektroniskā ierīcē (viedkartē vai datora atmiņā) glabāta monetārā vērtība, kura: a) pastāv prasījumu veidā pret emitentu, b) emitēta, saņemot naudu no elektroniskās naudas turētāja, lai veiktu maksājumus, c) izmantojama kā maksāšanas līdzeklis un kuru pieņem fiziskā vai juridiskā persona, kas nav elektroniskās naudas emitents. Būtībā definīcija ir pārņemta no Direktīvas 2009/110/EK, tātad ir pietiekami plaša, jo nekonkretizē izmantotās tehnoloģijas. Gan Direktīvā 2009/110/EK, gan Likumā noteiktajās definīcijās var izdalīt četrus elektroniskās naudas kumulatīvus kritērijus: 1) elektroniski uzglabāta monetārā vērtība, kura paredzēta maksājumu veikšanai, 2) pastāv kā prasījums pret emitentu, 3) emitēta, saņemot naudas līdzekļus, 4) to pieņem cita fiziskā vai juridiskā persona, kas nav elektroniskās naudas emitents. Tas nozīmē, ka gadījumi, kad pats elektroniskās naudas emitents pieņem maksājumus (tātad neizpildās ceturtais kritērijs), paliek ārpus elektroniskās naudas definīcijā noteiktā priekšmeta. Definīcija neattiecas uz monetāro vērtību, kuru uzglabā specifiskos priekšapmaksas instrumentos, kas radīti konkrētam lietojumam un ko var izmantot tikai ierobežoti, gan tādēļ, ka tie ļauj elektroniskās naudas turētājam iegādāties preces vai pakalpojumus vienīgi elektroniskās naudas emitenta telpās vai ierobežotā pakalpojuma sniedzēju tīklā (konkrētā veikalā vai veikalu ķēdē) saskaņā ar tiešu komercvienošanos ar profesionālu emitentu, gan arī tādēļ, ka to var izmantot vienīgi ierobežota preču un pakalpojumu klāsta iegādei. Tas attiecas uz veikalu klientu kartēm, degvielas kartēm, biedra kartēm, sporta klubu kartēm, sabiedriskā transporta kartēm, ēdināšanas kuponiem vai pakalpojumu kuponiem elektroniskā formā. Tomēr gadījumos, kad šāds instruments specifiskai izmantošanai kļūst par universālu instrumentu, par tādu, kuru pieņem arī citas personas vēl bez elektroniskās naudas emitenta, tad uz to varēs pilnā mērā attiecināt elektroniskās naudas definīciju.5 Elektroniskā nauda rodas, to emitējot, kad iemaksāta īstās naudas summa elektroniskās naudas iestādes kontā. Elektronisko naudu "ielādē" čipā vai arī uzskaita lietotājam pieejamā datora atmiņā.6 Abi elektroniskās naudas veidi balstās uz šifrētām ciparu virknēm - informāciju, kas kodēta un kuru var pārsūtīt un apstrādāt elektroniski. Elektroniskās naudas lietotājs saņem autorizācijas rīkus (piemēram, paroli, kodu karti vai norēķinu karti), lai varētu izmantot šo naudu norēķiniem par dažādām precēm un pakalpojumiem. Elektroniskās naudas karte atšķiras no kredītkartēm un debetkartēm, kuras parasti tiek izmantotas kā piekļuves instruments personas norēķinu kontam, lai varētu veikt maksājumu.7 Turklāt elektroniskā nauda kļūst arvien daudzpusīgāka, tā tiek integrēta arī mobilajos tālruņos ar aplikāciju palīdzību, tādējādi kļūstot par efektīvāko maksājumu veidu ar internetā palīdzību.8 Pasaulē populārākais internetā norēķinu un naudas pārskaitījumu sniedzējs ir PayPal, kas dod iespēju internetā veikt maksājumus un naudas pārskaitījumus, izmantojot elektronisko naudu. Līdzīgas sistēmas ir ari Payoneer, cashU, Hub Cultures Yen. Kā atsevišķu kategoriju var izdalīt tā sauktos elektroniskos makus, kurus izmanto pakalpojuma apmaksāšanai, Pay cash, Viber Wallet, Google Wallet, Yandex Money.
Latvijā ir reģistrētas 11 un licencētas trīs elektroniskās naudas iestādes (kopā 14), kuras emitē elektronisko naudu, piemēram, SIA "Mobilly", SIA "Dāvanu karte", SIA "Happycard", SIA "Rīgas karte", SIA "Latvijas mobilais telefons" u.c, kā arī 126 elektroniskās naudas pakalpojumu sniedzēji no Eiropas Ekonomiskās zonas.4 Līdz ar to elektroniskās naudas izmantošanas spektrs ir pietiekami plašs. SIA "Rīgas karte" sadarbībā ar SIA "Rīgas satiksme" piedāvā e-maciņu Rīgas kartes īpašniekiem, kas ļauj norēķināties par stāvvietu izmantošanu; samaksāt par braucienu sabiedriskajā transportā. SIA "Dāvanu karte" emitē elektronisko naudu, kas tiek akumulēta Galactico dāvanu kartē. SIA "Happycard" dāvanu kartes izsniedz elektroniskā veidā. SIA "Mobilly" piedāvā elektronisko maku, kurā emitēto elektronisko naudu var izmantot vilcienu un autobusu biļešu iegādei, autostāvvietu apmaksai, iebraukšanas apmaksai Jūrmalā un taksometru apmaksai. Runājot par elektronisko naudu, nav iespējams apiet jautājumu par virtuālo valūtu, kurā arī tiek izmantotas tehnoloģiju sniegtās iespējas, un bieži vien arī to uzskata par elektroniskās naudas veidu. Tomēr, vadoties pēc normatīvajos aktos noteiktās elektroniskās naudas definīcijas, ir jāsecina, ka virtuālā valūta, tāda kā Bitcoin, neietilpst elektroniskās naudas definīcijā, jo neizpildās trešais kritērijs. Elektroniskās naudas segums ir īsta nauda, kas tiek iemaksāta emitentam, savukārt Bitcoin tiek radīts, pateicoties matemātiskam algoritmam internetā vidē. Virtuālo valūtas sistēmu nodrošina tās dalībnieki - tā ir decentralizēta, līdzīgi kā torrentu tīkls. Tādēļ virtuālā valūta nav pakļauta kontrolei, tā no teorijas viedokļa ir prece, nevis nauda, to izmanto savstarpējai apmaiņai.10 Neskatoties uz straujo pieaugumu, elektroniskās naudas attīstība un izmantošana joprojām ir tās sākumposmā. Pateicoties vispārējai definīcijai, kurā nav konkretizēts izmantoto tehnoloģiju veids, elektroniskās naudas turpmākā attīstība turpināsies, veicinot banku un maksājumu sistēmu efektivitāti un samazinot mazumtirdzniecības darījumu izmaksas valsts un starptautiskā mērogā. Tas varētu izraisīt produktivitātes un ekonomiskās labklājības pieaugumu. No otras puses, elektroniskās naudas definīcija ir pietiekami detalizēta, tā satur četrus skaidrus kritērijus, lai varētu viennozīmīgi identificēt elektroniskās naudas emitēšanu un izmantošanu, paredzot speciālu darbību veikšanu un uzraudzību tam, kas ir svarīgi, jo kopā ar ieguvumiem no elektroniskās naudas darbībām rodas arī risks lietotājiem un monetārajai politikai un šiem riskiem jābūt līdzsvarotiem ar ieguvumiem.
1. European Central Bank, Electronic Money issued in Euro Area. Pieejams: sdw. ecb.europa.eu/servlet/desis?node=1000003509 [aplūkots 05.04.2017.]. ' 2. Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2000/46/EK (2000. gada 18. septembris) par elektroniskās naudas iestāžu darbības sākšanu, veikšanu un konsultatīvu uzraudzību. Oficiālais Vēstnesis, L 275,27/10/2000. Nav spēkā. 3. Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 16. septembra Direktīva 2009/110/EK par elektroniskās naudas iestāžu darbības sākšanu, veikšanu un konsultatīvu uzraudzību, par grozījumiem Direktīvā 2005/60/EK un Direktīvā 2006/48/EK un par Direktīvas 2000/46/EK atcelšanu. Oficiālais Vēstnesis, L 267/7,10/10/2009. 4. Maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas likums. Latvijas Vēstnesis, 17.03.2010., Nr. 43 (4235). 5. Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 16. septembra Direktīva 2009/110/EK par elektroniskās naudas iestāžu darbības sākšanu, veikšanu un konsultatīvu uzraudzību, par grozījumiem Direktīvā 2005/60/EK un Direktīvā 2006/48/EK un par Direktīvas 2000/46/EK atcelšanu. Oficiālais Vēstnesis, L 267/7,10/10/2009. 6. Fullenkamp С, Nsouli S.M. Six Puzzles in Electronic Money and Banking. International
Monetary Found Working Paper, 2004,04/19. Pieejams: httpsV/pdfs.semanticscholar.
Org/7902/a2b2885475a359157a0343f607a86305e3bl.pdf [aplūkots 03.05.2017]. 7. Cohen BJ. Electronic money: new day or false dawn? Review of International
Political Economy, 2001,8:2,197-225, DOI: 10.1080/09692290010033376. 8. Sugiura N. Electronic Money and the Law: Legal Realities and Future Challenges.
Pacific Rim Law & Policy Journal, 2009, Vol. 18, No. 3, pp. 511-524. 9. Finanšu un kapitāla tirgus komisija. Tirgus dalībnieki: elektroniskās naudas iestādes.
Pieejams: www.fktk.lv/lv/tirgus-dalibnieki/elektroniskas-naudas-iestades/
registretas-elektroniskas-naud.html [aplūkots 19.09.2017]. 10. Bek-Thomsen J., Gaarsmand Jacobsen S., Christiansen CO., Thorup M.
Virtual money, Distinktion: Journal of Social Theory, 2014,15:1,1-5, DOI: 10.1080/1600910X.2014.882854; Distinktion: Scandinavian Journal of Social Theory,
2014, Vol. 15, No. 1,1-5. Pieejams: dx.doi.org/l0.1080/l6009l0X.20l4.882854
[aplūkots 13.08.2017]. Publicēts žurnālā "Jurista vārds" 26.09.2017.
1) ievada elektroniskas ierīces atmiņā; ii) emitē, saņemot naudas līdzekļus, kuru summas vērtība ir vismaz vienāda ar emitēto monetāro vērtību; iii) kā maksāšanas līdzekli pieņem uzņēmumi, kas nav emitenti. Veicot Direktīvas 2000/46/EK pārskatīšanu, Eiropas Komisija konstatēja, ka daži direktīvas noteikumi ir kavējuši īsta vienota tirgus izveidi elektroniskās naudas pakalpojumiem un šādu lietotājdraudzlgu pakalpojumu attīstību. Tādēļ 2009. gada 16. septembrī tika pieņemta jauna Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/110/EK par elektroniskās naudas iestāžu darbības sākšanu, veikšanu un konsultatīvu uzraudzību, par grozījumiem Direktīvā 2005/60/EK un Direktīvā 2006/48/EK un par Direktīvas 2000/46/EK atcelšanu,' kura tostarp ievieš jaunu elektroniskās naudas definīciju. Eiropas Parlaments un Eiropas Savienības padome atzina, ka ir lietderīgi ieviest skaidrāku, tehniski neitrālu elektroniskās naudas definīciju, aptverot visas situācijas, kurās maksājumu pakalpojuma sniedzējs emitē iepriekš apmaksātu uzglabātu vērtību apmaiņā pret naudas līdzekļiem, ko var izmantot maksāšanai, ja trešās personas tos pieņem kā maksājumu. Izstrādājot definīciju, tika ņemts vērā, ka definīcijā būtu jāietver elektroniskā nauda, kas vai nu tiek uzglabāta elektroniskās naudas maksāšanas ierīcē, kura ir turētāja rīcībā, vai arī tiek uzglabāta attālināti uz servera, un elektroniskās naudas turētājs ar to var rīkoties ar īpaša elektroniskās naudas maksājuma konta starpniecību. Turklāt definīciju izraudzījās pietiekami plašu, lai izvairītos no tehnoloģisko inovāciju kavēšanas un lai tā ietvertu ne tikai visus elektroniskās naudas produktus, kas jau ir pieejami tirgū, bet arī produktus, kas varētu attīstīties nākotnē. Līdz ar to saskaņā ar Direktīvas 2009/110/EK 2. panta otro daļu "elektroniskā nauda" ir elektroniski, tostarp magnētiski, uzglabāta monetāra vērtība, kura ir 1) prasījums pret emitentu un
2) kuru emitē, saņemot naudas līdzekļus, ar mērķi veikt maksājuma darījumus, un 3) kuru pieņem fiziskā vai juridiskā persona, kas nav elektroniskās naudas emitents. Latvijā elektroniskās naudas definīcija ir noteikta 2010. gada 25. februāra Maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas likuma4 (turpmāk - Likums) 1. panta otrajā divi prim daļā, saskaņā ar kuru elektroniskā nauda ir elektroniskā ierīcē (viedkartē vai datora atmiņā) glabāta monetārā vērtība, kura: a) pastāv prasījumu veidā pret emitentu, b) emitēta, saņemot naudu no elektroniskās naudas turētāja, lai veiktu maksājumus, c) izmantojama kā maksāšanas līdzeklis un kuru pieņem fiziskā vai juridiskā persona, kas nav elektroniskās naudas emitents. Būtībā definīcija ir pārņemta no Direktīvas 2009/110/EK, tātad ir pietiekami plaša, jo nekonkretizē izmantotās tehnoloģijas. Gan Direktīvā 2009/110/EK, gan Likumā noteiktajās definīcijās var izdalīt četrus elektroniskās naudas kumulatīvus kritērijus: 1) elektroniski uzglabāta monetārā vērtība, kura paredzēta maksājumu veikšanai, 2) pastāv kā prasījums pret emitentu, 3) emitēta, saņemot naudas līdzekļus, 4) to pieņem cita fiziskā vai juridiskā persona, kas nav elektroniskās naudas emitents. Tas nozīmē, ka gadījumi, kad pats elektroniskās naudas emitents pieņem maksājumus (tātad neizpildās ceturtais kritērijs), paliek ārpus elektroniskās naudas definīcijā noteiktā priekšmeta. Definīcija neattiecas uz monetāro vērtību, kuru uzglabā specifiskos priekšapmaksas instrumentos, kas radīti konkrētam lietojumam un ko var izmantot tikai ierobežoti, gan tādēļ, ka tie ļauj elektroniskās naudas turētājam iegādāties preces vai pakalpojumus vienīgi elektroniskās naudas emitenta telpās vai ierobežotā pakalpojuma sniedzēju tīklā (konkrētā veikalā vai veikalu ķēdē) saskaņā ar tiešu komercvienošanos ar profesionālu emitentu, gan arī tādēļ, ka to var izmantot vienīgi ierobežota preču un pakalpojumu klāsta iegādei. Tas attiecas uz veikalu klientu kartēm, degvielas kartēm, biedra kartēm, sporta klubu kartēm, sabiedriskā transporta kartēm, ēdināšanas kuponiem vai pakalpojumu kuponiem elektroniskā formā. Tomēr gadījumos, kad šāds instruments specifiskai izmantošanai kļūst par universālu instrumentu, par tādu, kuru pieņem arī citas personas vēl bez elektroniskās naudas emitenta, tad uz to varēs pilnā mērā attiecināt elektroniskās naudas definīciju.5 Elektroniskā nauda rodas, to emitējot, kad iemaksāta īstās naudas summa elektroniskās naudas iestādes kontā. Elektronisko naudu "ielādē" čipā vai arī uzskaita lietotājam pieejamā datora atmiņā.6 Abi elektroniskās naudas veidi balstās uz šifrētām ciparu virknēm - informāciju, kas kodēta un kuru var pārsūtīt un apstrādāt elektroniski. Elektroniskās naudas lietotājs saņem autorizācijas rīkus (piemēram, paroli, kodu karti vai norēķinu karti), lai varētu izmantot šo naudu norēķiniem par dažādām precēm un pakalpojumiem. Elektroniskās naudas karte atšķiras no kredītkartēm un debetkartēm, kuras parasti tiek izmantotas kā piekļuves instruments personas norēķinu kontam, lai varētu veikt maksājumu.7 Turklāt elektroniskā nauda kļūst arvien daudzpusīgāka, tā tiek integrēta arī mobilajos tālruņos ar aplikāciju palīdzību, tādējādi kļūstot par efektīvāko maksājumu veidu ar internetā palīdzību.8 Pasaulē populārākais internetā norēķinu un naudas pārskaitījumu sniedzējs ir PayPal, kas dod iespēju internetā veikt maksājumus un naudas pārskaitījumus, izmantojot elektronisko naudu. Līdzīgas sistēmas ir ari Payoneer, cashU, Hub Cultures Yen. Kā atsevišķu kategoriju var izdalīt tā sauktos elektroniskos makus, kurus izmanto pakalpojuma apmaksāšanai, Pay cash, Viber Wallet, Google Wallet, Yandex Money.
Latvijā ir reģistrētas 11 un licencētas trīs elektroniskās naudas iestādes (kopā 14), kuras emitē elektronisko naudu, piemēram, SIA "Mobilly", SIA "Dāvanu karte", SIA "Happycard", SIA "Rīgas karte", SIA "Latvijas mobilais telefons" u.c, kā arī 126 elektroniskās naudas pakalpojumu sniedzēji no Eiropas Ekonomiskās zonas.4 Līdz ar to elektroniskās naudas izmantošanas spektrs ir pietiekami plašs. SIA "Rīgas karte" sadarbībā ar SIA "Rīgas satiksme" piedāvā e-maciņu Rīgas kartes īpašniekiem, kas ļauj norēķināties par stāvvietu izmantošanu; samaksāt par braucienu sabiedriskajā transportā. SIA "Dāvanu karte" emitē elektronisko naudu, kas tiek akumulēta Galactico dāvanu kartē. SIA "Happycard" dāvanu kartes izsniedz elektroniskā veidā. SIA "Mobilly" piedāvā elektronisko maku, kurā emitēto elektronisko naudu var izmantot vilcienu un autobusu biļešu iegādei, autostāvvietu apmaksai, iebraukšanas apmaksai Jūrmalā un taksometru apmaksai. Runājot par elektronisko naudu, nav iespējams apiet jautājumu par virtuālo valūtu, kurā arī tiek izmantotas tehnoloģiju sniegtās iespējas, un bieži vien arī to uzskata par elektroniskās naudas veidu. Tomēr, vadoties pēc normatīvajos aktos noteiktās elektroniskās naudas definīcijas, ir jāsecina, ka virtuālā valūta, tāda kā Bitcoin, neietilpst elektroniskās naudas definīcijā, jo neizpildās trešais kritērijs. Elektroniskās naudas segums ir īsta nauda, kas tiek iemaksāta emitentam, savukārt Bitcoin tiek radīts, pateicoties matemātiskam algoritmam internetā vidē. Virtuālo valūtas sistēmu nodrošina tās dalībnieki - tā ir decentralizēta, līdzīgi kā torrentu tīkls. Tādēļ virtuālā valūta nav pakļauta kontrolei, tā no teorijas viedokļa ir prece, nevis nauda, to izmanto savstarpējai apmaiņai.10 Neskatoties uz straujo pieaugumu, elektroniskās naudas attīstība un izmantošana joprojām ir tās sākumposmā. Pateicoties vispārējai definīcijai, kurā nav konkretizēts izmantoto tehnoloģiju veids, elektroniskās naudas turpmākā attīstība turpināsies, veicinot banku un maksājumu sistēmu efektivitāti un samazinot mazumtirdzniecības darījumu izmaksas valsts un starptautiskā mērogā. Tas varētu izraisīt produktivitātes un ekonomiskās labklājības pieaugumu. No otras puses, elektroniskās naudas definīcija ir pietiekami detalizēta, tā satur četrus skaidrus kritērijus, lai varētu viennozīmīgi identificēt elektroniskās naudas emitēšanu un izmantošanu, paredzot speciālu darbību veikšanu un uzraudzību tam, kas ir svarīgi, jo kopā ar ieguvumiem no elektroniskās naudas darbībām rodas arī risks lietotājiem un monetārajai politikai un šiem riskiem jābūt līdzsvarotiem ar ieguvumiem.
1. European Central Bank, Electronic Money issued in Euro Area. Pieejams: sdw. ecb.europa.eu/servlet/desis?node=1000003509 [aplūkots 05.04.2017.]. ' 2. Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2000/46/EK (2000. gada 18. septembris) par elektroniskās naudas iestāžu darbības sākšanu, veikšanu un konsultatīvu uzraudzību. Oficiālais Vēstnesis, L 275,27/10/2000. Nav spēkā. 3. Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 16. septembra Direktīva 2009/110/EK par elektroniskās naudas iestāžu darbības sākšanu, veikšanu un konsultatīvu uzraudzību, par grozījumiem Direktīvā 2005/60/EK un Direktīvā 2006/48/EK un par Direktīvas 2000/46/EK atcelšanu. Oficiālais Vēstnesis, L 267/7,10/10/2009. 4. Maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas likums. Latvijas Vēstnesis, 17.03.2010., Nr. 43 (4235). 5. Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 16. septembra Direktīva 2009/110/EK par elektroniskās naudas iestāžu darbības sākšanu, veikšanu un konsultatīvu uzraudzību, par grozījumiem Direktīvā 2005/60/EK un Direktīvā 2006/48/EK un par Direktīvas 2000/46/EK atcelšanu. Oficiālais Vēstnesis, L 267/7,10/10/2009. 6. Fullenkamp С, Nsouli S.M. Six Puzzles in Electronic Money and Banking. International
Monetary Found Working Paper, 2004,04/19. Pieejams: httpsV/pdfs.semanticscholar.
Org/7902/a2b2885475a359157a0343f607a86305e3bl.pdf [aplūkots 03.05.2017]. 7. Cohen BJ. Electronic money: new day or false dawn? Review of International
Political Economy, 2001,8:2,197-225, DOI: 10.1080/09692290010033376. 8. Sugiura N. Electronic Money and the Law: Legal Realities and Future Challenges.
Pacific Rim Law & Policy Journal, 2009, Vol. 18, No. 3, pp. 511-524. 9. Finanšu un kapitāla tirgus komisija. Tirgus dalībnieki: elektroniskās naudas iestādes.
Pieejams: www.fktk.lv/lv/tirgus-dalibnieki/elektroniskas-naudas-iestades/
registretas-elektroniskas-naud.html [aplūkots 19.09.2017]. 10. Bek-Thomsen J., Gaarsmand Jacobsen S., Christiansen CO., Thorup M.
Virtual money, Distinktion: Journal of Social Theory, 2014,15:1,1-5, DOI: 10.1080/1600910X.2014.882854; Distinktion: Scandinavian Journal of Social Theory,
2014, Vol. 15, No. 1,1-5. Pieejams: dx.doi.org/l0.1080/l6009l0X.20l4.882854
[aplūkots 13.08.2017]. Publicēts žurnālā "Jurista vārds" 26.09.2017.
