Akadēmiskais centrs
Sociālā labklājība, tajā skaitā veselības aprūpe, mūsu valstī tiek finansēta pārsvarā no sociālajām iemaksām un IIN. Tāpēc sociālās izmaksas bija un būs viens no lielākiem budžeta izmaksu pozīcijām, kas aug atbilstoši sabiedrības sociālajām vajadzībām. Iemaksu likmes palielināšana šajā gadījuma ir tikai signāls tam, ka ari turpmāk risinājumi sociālās jomas finansējuma trūkumā tiks meklēti nodokļu likmju celšanā. Bet nodokļu maksātāji ir kļuvuši gudrāki un ļoti skeptiski raugās uz šo politikas iniciatīvu.
Vērtējot nodokļu reformas plānus, rodas sajūta, ka valdība naivi cer, ka godprātīgie nodokļu maksātāji atkal būs tie, kas par tautsaimniecības izaugsmi samaksās no savas kabatas, bet ienākumu nevienlīdzības problēmas risināšana notiks, padarot nabadzīgākus tos, kas nemaz nav tik ļoti turīgi. Martā vidējā bruto alga valstī bija 920 eiro (ņemot vērā valsts pielietoto metodiku, tās atbilstība realitātei ir vēl stipri diskutabla). Atskaitiet no šīs summas nodokļus, komunālos maksājumus, transporta izdevumus, hipotēku, izglītību, medicīnu un bērnu uzturēšanas izmaksas - cik daudz naudas paliks?! Bet tagad valdība šiem cilvēkiem saka, ka jums valstij būs jāmaksā vēl vairāk, tāpēc ka apkārt ir ļoti daudz tādu, kam vajag pabalstus un veselības aprūpi. Vai tā ir motivācija maksāt vairāk? Nē, jo cilvēkus interesē, kā tas uzlabos viņu dzīvi. Ja cilvēks nepiesakās sociālās apdrošināšanas atbalstam un reti izmanto valsts veselības aprūpes pakalpojumus, grūti būt sociāli atbildīgam un ar prieku maksāt arvien vairāk un vairāk, mierinot sevi ar apsolītajām nākotnes garantijām. Nodokļu maksātājs rēķina savus ikmēneša atskaitījumus un domā, kā būtu šo naudu izmantojis sev un ģimenei. Vienlaikus neredzot skaidru atdevi no nodokļu maksāšanas, viņam veidojas nožēla, ka nav iespējas pāriet ēnu ekonomikā. Vienīgais maksājums, kur saskatāms kāds labums, ir pensijas apdrošināšana, jo šis nodrošinājums atgriezīsies praktiski katram. Kaut gan arī te mēs nopelnam drīzāk tiesības, nevis reālu naudu. Publicēts laikrakstā "Dienas Bizness" 03.07.2017.
Vērtējot nodokļu reformas plānus, rodas sajūta, ka valdība naivi cer, ka godprātīgie nodokļu maksātāji atkal būs tie, kas par tautsaimniecības izaugsmi samaksās no savas kabatas, bet ienākumu nevienlīdzības problēmas risināšana notiks, padarot nabadzīgākus tos, kas nemaz nav tik ļoti turīgi. Martā vidējā bruto alga valstī bija 920 eiro (ņemot vērā valsts pielietoto metodiku, tās atbilstība realitātei ir vēl stipri diskutabla). Atskaitiet no šīs summas nodokļus, komunālos maksājumus, transporta izdevumus, hipotēku, izglītību, medicīnu un bērnu uzturēšanas izmaksas - cik daudz naudas paliks?! Bet tagad valdība šiem cilvēkiem saka, ka jums valstij būs jāmaksā vēl vairāk, tāpēc ka apkārt ir ļoti daudz tādu, kam vajag pabalstus un veselības aprūpi. Vai tā ir motivācija maksāt vairāk? Nē, jo cilvēkus interesē, kā tas uzlabos viņu dzīvi. Ja cilvēks nepiesakās sociālās apdrošināšanas atbalstam un reti izmanto valsts veselības aprūpes pakalpojumus, grūti būt sociāli atbildīgam un ar prieku maksāt arvien vairāk un vairāk, mierinot sevi ar apsolītajām nākotnes garantijām. Nodokļu maksātājs rēķina savus ikmēneša atskaitījumus un domā, kā būtu šo naudu izmantojis sev un ģimenei. Vienlaikus neredzot skaidru atdevi no nodokļu maksāšanas, viņam veidojas nožēla, ka nav iespējas pāriet ēnu ekonomikā. Vienīgais maksājums, kur saskatāms kāds labums, ir pensijas apdrošināšana, jo šis nodrošinājums atgriezīsies praktiski katram. Kaut gan arī te mēs nopelnam drīzāk tiesības, nevis reālu naudu. Publicēts laikrakstā "Dienas Bizness" 03.07.2017.
