Akadēmiskais centrs
Mans aicinājums ir uzlabot Latvijas ekonomiku. Vēlos savas ārzemēs iegūtās zināšanas un pieredzi dot atpakaļ savai valstij, – pārliecināti saka Rūdolfs Strēlis (25), kurš jau divus gadus dzīvo Ņujorkā, bet drīzumā plāno atgriezties dzimtenē. Viņš, lai gan atzīst, ka Latvijā darbu iegūt varētu būt grūti, ir drošs, ka savu karjeru veidos tieši šeit. Krietni mazāk pozitīvi noskaņoti gan ir citi Latvijas reemigranti – ceturtā daļa atbraucēju, visticamāk, šeit nepaliks, noskaidrots Latvijas Universitātes (LU) Diasporas un migrācijas pētījumu centra pētījumā Atgriešanās Latvijā. Iemesli tam ir dažādi, un, kā uzsver LU Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes profesors un pētnieks Mihails Hazans, daudzi no tiem ir viegli labojami pat bez lieliem ieguldījumiem – būtu tikai gribēšana.
Latvija grib tevi atpakaļ
«Ņemot vērā Latvijas sabiedrības novecošanos, pieaugošo demogrāfisko slodzi, smadzeņu aizplūdi, prognozes par darbaspēka trūkumu nākotnē un sabiedrības atvērtības trūkumu pret imigrantiem, reemigrācijas atbalsts ir viens no būtiskiem uzdevumiem, lai nodrošinātu valsts sociālās sistēmas ilgtspēju un ekonomikas konkurētspēju,» teic pētnieks. Par nepieciešamību veicināt reemigrāciju runā arī pērnā gada Starptautiskā Valūtas fonda ziņojums, kurā konstatēts, ka tieši mazais reemigrācijas apjoms kombinācijā ar tendenci no Latvijas aizbraukt tieši jauniem un izglītotiem cilvēkiem traucē gūt labumu no brīvās darbaspēka kustības, ko varētu sniegt informācijas un zināšanu apmaiņa. Precīzu datu par reemigrācijas apjomu mums nav, taču ir nepārprotami skaidrs, ka tas joprojām ievērojami atpaliek no emigrācijas. Mihails Hazans norāda, ka, analizējot informāciju no dažādiem avotiem, var droši pieņemt, ka desmit gadu laikā Latvijā atgriežas mazāk nekā 40% aizbraucēju. «Kāpēc mums vajag reemigrantus? Pirmkārt, demogrāfiskie rādītāji, otrkārt, cilvēki atgriežas ar vērtīgām zināšanām un prasmēm, treškārt, tā ir daļa no mūsu tautas. Nevajag uzskatīt, ka viņi aizbraukuši un viss, mums tur nav daļas. Ir jāsniedz atbalsts. Jā, vai vajag to darīt uz neaizbraukušo rēķina, – tas ir diskutabls jautājums, taču pētījumā noskaidrojās, ka ir daudzas lietas, kas līdzētu atgriezties un neprasa lielu finansējumu, vien attieksmes maiņu,» paskaidro profesors.
Mājās sauc ģimene
Pētījumā iegūtās atbildes liecina, ka Latvijā atgriezties cilvēkus mudina pamatā subjektīvi, neekonomiski faktori. Galvenie atgriešanās dzinējspēki ir ilgas pēc Latvijas, ģimene, draugi, mīlestība un citi personīgi apstākļi. Ar darbu vai biznesu Latvijā saistītus iemeslus min tikai katrs astotais reemigrants. Atgriešanās emocionālo raksturu zināmā mērā ilustrē arī tas, ka lielākā daļa jeb 82% atgriežas, pat neatraduši darbu šeit. Daudziem svarīgs iemesls ir arī vēlme audzināt bērnus Latvijā. «Kopumā rezultāti akcentē to, ka par reemigrāciju jādomā nevis individuālā, bet ģimenes kontekstā,» saka pētnieks.
Par atgriešanās emocionālo raksturu stāsta arī teju visi SestDienas uzrunātie reemigranti. «Pirmais trieciens, kas lika padomāt par atgriešanos dzimtenē, bija Ziemassvētku laiks, kas vienmēr bija jāpavada darbā. Taču tad vienā reizē es nolēmu uztaisīt ģimenei pārsteigumu un ierasties beidzot mājās uz šiem burvīgajiem svētkiem. Pārsteigums izdevās, bet emocionāli tas bija ļoti smagi, jo, atgriežoties atpakaļ Anglijā, domas skraidīja pa galvu kā tarakāni,» atminas Sigita Lāne, kura nu atkal dzīvo Latvijā. Viņas ceļš uz dzīvi ārzemēs pavisam neplānoti sākās 2012. gada beigās: «Vienu dienu saņēmu zvanu ar tekstu: «Ir iespēja braukt uz Angliju strādāt, dzīvot būs kur, viss būs. Atbildi – jā vai nē?» Tajā brīdī domāju – kāpēc ne? Mēģināts nav zaudēts! Es gan arī sapratu, ka finansiāli tas būs labāks variants, jo, Latvijā dzīvojot, tā vien pietika, kā savilkt galus rēķiniem un pārtikai. Pārdevu mēbeles, un ar neliela izmēra koferīti rokās man sākās ceļš uz Ipsviču.» Viņas pirmais darbs bijis apsveikuma kartīšu fabrikā. Pati saka – neizklausās spoži, tomēr grūti arī neesot klājies, turklāt atalgojums bijis visai pievilcīgs. Drīz vien gan nācis paziņojums, ka viss padarīts un darba vairāk nav: «Pagāja kāds laiks un biju dilemmas priekšā, jo makā bija palikusi pēdējā alga. Jautājums bija – maksāt īri par istabiņu un cerēt, ka darbs atradīsies, vai tomēr par šo naudu pirkt biļeti atpakaļ uz Latviju?» Drīz vien ar paziņu palīdzību gan darbs atrasts kādā viesnīcā Noridžas pilsētā. «Sākumā valodas barjeras dēļ darīju darbus, kas saistīti ar istabiņu uzkopšanu, trauku mazgāšanu, ēdienu iznēsāšanu pasākumu laikos. Bet ar laiku man piespiedu kārtā lika apkalpot cilvēkus restorānā un bārā. Valodas barjeras dēļ bija ļoti smagi, atceros to kā murgu, jo ikviens dzēriens vai ēdiens, ko cilvēks pasūtīja, man lika samulst un bija jāpaiet laikam, lai es vispār sāktu normāli sarunāties angliski. Ikviens mans pieņemtais pasūtījums tika rakstīts latviešu burtiem angliski, lai piedod kolēģi, kas manas lapiņas nesaprata,» tagad smejoties atminas Sigita. Viesnīcā viņa nostrādāja četrus gadus – līdz pat atgriešanās dienai dzimtenē.
Izlemt par labu dzīvei Latvijā meitenei palīdzēja draugs, kurš nu jau arīdzan kļuvis par viņas līgavaini un gaidāmā bērniņa tēvu. Viņš dzīvoja Latvijā, tāpēc, lai tiktos, pārim bija jālido vienam pie otra. Kādā brīdi tas sācis šķist apgrūtinoši: «Sapratām, ka tas nav nopietni. Tad nu es nostājos izvēles priekšā – nauda, ierastais darbs un jaunie draugi vai mīļotais cilvēks un ģimene Latvijā. Mana izvēle bija par labu manam līgavainim, jau pēc pāris mēnešiem sēdēju lidmašīnā ar smaidu sejā, bet satraukumu sirdī, lidoju atpakaļ uz dzimteni.»
Līdzīgi izlemt par labu ģimenei otrā pusīte palīdzējusi arī Kristīnei Dundurei (32), kura pēc desmit gadu prombūtnes Īrijā nu jau trešo gadu dzīvo šeit. Viņa ārzemēs iepazinās ar savu vīru Dināru, un abi spontāni pieņēma lēmumu atgriezties. Lai gan sievietei ārzemēs bija labs darbs un jau iegūta izglītība farmācijas jomā, emocionālā piesaiste mājās palikušajiem bija stiprāka.
Atgriežas un aizbrauc atkal
Pētījuma rezultāti liecina, ka mazliet vairāk nekā pusei neseno reemigrantu bijis viegli vai drīzāk viegli adaptēties dzīvei Latvijā. Lielākās grūtības atgriežoties saistītas ar nodarbinātību. Sigita gan uzskata, ka darba trūkums bieži ir aizbildinājums, proti, darbs ir, tikai mazāk atalgots nekā ārzemēs. «Pašai atgriežoties darba piedāvājumi bijuši vairāki, bet es tik tiešām sēdēju, meklēju un īpaši neiespringu par atalgojumu. Katrā darbā ir iespēja izaugt, un neviens nemaksās tūkstoti eiro darbiniekam, kas nupat tikai sācis savas darba gaitas. Sevi sākumā jāpierāda, un tikai tad tu vari cerēt uz ko lielu un skaistu,» viņa prāto.
Savukārt Kristīne jau nedēļu pēc atbraukšanas mājās sāka strādāt savā jaunajā darbavietā – to viņa bija ieguvusi, vēl esot prombūtnē. Šobrīd sieviete strādā par biroja vadītāju valodu skolā, kas norāda uz faktu, ka Īrijā iegūtā pieredze lieti noder arī šeit.
Gan Sigita, gan Kristīne saka, ka ir apmierinātas ar dzīvi Latvijā un arī savu nākotni, visticamāk, pavadīs šeit. Kā vienu no būtiskākajiem šādas izvēles iemesliem viņas min vēlmi dzimtenē audzināt bērnus.
Citādās domās ir viena no nesenajām reemigrantēm Kristīne Babija (20). Meitene nesen atgriezusies no Skotijas, patlaban Latvijā pavadījusi vien trīs mēnešus, taču jau skaidri zina, ka atkal brauks prom, turklāt atgriezties vairs negrasās. «Ir grūti atrast darbu, bet, ja atrodi, tad ar to algu nevari sev nodrošināt tādus dzīves apstākļus kā ārzemēs, kur vari ieiet veikalā un neskaitīt līdzi, domājot, ka jau pēc nedēļas nebūs ko ēst. Jau tagad, esot Latvijā, jūtu šo spriedzi, ko rada finansiālie apsvērumi. Nav jēgas rauties pa 12 stundām dienā un pelnīt mēnesī to summu, kuru es ārzemēs varu nopelnīt nedēļā,» viņa paskaidro. Domājot par nākotnes plāniem un bērniem, meitene spriež, ka arī atvases audzināt Latvijā negrasās, jo vēlas, lai tām būtu pārtikusi dzīve.
«Skaidra ziņa ir tā, ka visi reemigranti sadalās divās apmēram vienādās grupās. Pusei bija viegli un diezgan viegli adaptēties, bet otrai pusei – grūti vai ļoti grūti. Tādā pašā proporcijā sadalās pēc nākotnes plāniem – puse ilgtermiņā redz sevi Latvijā, bet otra puse – drīzāk ārzemēs vai vēl nav izlēmuši. Tas ir svarīgs atzinums, bet nav jāuztver kā traģiska ziņa, jo cilvēki līdz 35 gadiem šodien uzskatāmi par mobilu paaudzi. Aizbraukšana no Latvijas nebija viņu pēdējais mobilitātes solis, tieši tāpat atgriešanās var nebūt pēdējais mobilitātes solis. Cilvēki bieži atgriežas tieši emocionālo faktoru dēļ, un nauda tai brīdī liekas mazsvarīga, taču, padzīvojot kādu laiku, saprot, ka materiālās grūtības ir negaidīti lielas, un tas liek domāt par nākamo mobilitātes soli,» komentē Mihails Hazans. Spriežot pēc pētījumā iegūtajiem datiem, ceturtā daļa Latvijas reemigrantu, visticamāk, nepaliks šeit, savukārt katrs piektais reemigrants nevar pateikt, kur dzīvos pēc gada.
Atbraucējiem dzīve nav slikta
Taču, runājot par tiem, kas izvēlējušies atgriezties un palikt Latvijā, pētījuma dati ir krietni pozitīvāki. Divu gadu laikā darbu atrod teju 90% reemigrantu vīriešu un 70% sieviešu. Šeit būtiski atcerēties, ka viņi bieži atgriežas ar uzkrājumiem, tāpēc var atļauties darbu meklēt krietni ilgāk nekā citi Latvijas bezdarbnieki. «Gads bez darba bieži reemigrantam var nesagādāt nekādas problēmas,» min pētnieks.
Svarīgs ir arī atzinums, ka atbraucēji bieži ir ar vērtīgu cilvēkkapitālu un izmanto šeit darba prasmes vai zināšanas, kas iegūtas ārzemēs. «Liela daļa saka, ka ticība savām spējām, pašpārliecinātība uzlabojusies pēc pieredzes ārzemēs. Trešdaļa no strādājošajiem reemigrantiem sevi uzskata par neaizvietojamiem vai grūti aizvietojamiem darbiniekiem. Viņi tiešām sniedz būtisku pienesumu Latvijas darba tirgum,» ir pārliecināts profesors. Viņa vārdus vizualizē arī jau iepriekš pieminētais vīrietis Rūdolfs, kurš šobrīd uzturas Ņujorkā. Rūdolfs tur strādā pazīstamajā Tiffany un Co rotu kompānijā par stratēģisko konsultantu. Lai gan darbs ir ļoti labs, viņš savu profesionālo potenciālu redz arī Latvijā. «Neredzu lielu atšķirību savu karjeru veidot Rīgā, Londonā vai Ņujorkā. Es konsultēju uzņēmumus par ilgtspējīgām un videi draudzīgām uzņēmējdarbības stratēģijām. Šī nozare ir jauna pasaulē, līdz ar to darbu iegūt būtu izaicinoši jebkur, taču domāju, ka mana pieredze un domāšanas veids padara mani konkurētspējīgu,» teic vīrietis.
Rūdols, līdzīgi kā citi reemigranti, gatavs atgriezties, pagaidām nezinot, kur īsti strādās. «Tikai viena piektā daļa atgriežas, jau zinot savu jauno darbavietu. Pārējie brauc, vēl nezinot, kur strādās. Tā ir laba ziņa, tātad ekonomikas atveseļošanās notiek ne tikai statistikas datos vai valdības ziņojumos, bet arī cilvēki tam sāk ticēt,» spriež Hazans.
Par emigrācijas pieredzes pozitīvo ietekmi uz nodarbinātību liecina tas, ka pētījumā aptaujātie reemigranti, kuri pēc atgriešanās pavada Latvijā vismaz vienu gadu, uzrāda pārliecinoši labākus darba tirgus rādītājus nekā vidēji Latvijas iedzīvotāji. Nodarbinātības līmeņu starpība ir 15 procentpunktu vīriešiem un septiņi sievietēm. Reemigranti ne vien biežāk ir nodarbināti, ekonomiski aktīvi vai pašnodarbināti, bet saņem arī augstāku atalgojumu nekā vidēji Latvijas iedzīvotāji. Pamatdarbā līdz 450 eiro mēnesī pēc nodokļu nomaksas saņem tikai 34% reemigrantu darba ņēmēju. Salīdzinājumam – visu Latvijas darba ņēmēju vidū šādu summu pelna 46%. Savukārt 32,5% atbraucēju nopelna virs 700 eiro mēnesī, salīdzinot ar 21% visu darba ņēmēju vidū. Pašnodarbināto reemigrantu darba ienākumi ir vēl augstāki: 44% pelna virs 700 eiro mēnesī, tikai 25% – līdz 450 eiro mēnesī. «Var secināt, ka reemigranti kopumā uzlabo situāciju Latvijas darba tirgū. Īpaši nozīmīgs ir viņu pienesums uzņēmēju un pašnodarbināto īpatsvara palielināšanā. Turklāt katrs piektais reemigrants tuvāko sešu mēnešu laikā plāno nodibināt savu uzņēmumu vai praksi, bet starp tiem, kuri jau ir pašnodarbinātie, šī proporcija sasniedz 45%. Šis rezultāts apliecina ļoti augstu uzņēmējdarbības vēlmi un potenciālu reemigrantu vidū,» par pozitīvajām tendencēm spriež profesors.
Ar labu algu nepietiks
Tomēr tikai 15% no pētījumā aptvertajiem reemigrantiem atzīst, ka viņiem nav nekādu grūtību adaptēties dzīvei Latvijā. Tas liecina – lai mazinātu atkārtotas aizbraukšanas risku, svarīgi sniegt atbalstu reemigrantiem viņiem būtiskos jautājumos, palīdzot atkal iekārtoties uz dzīvi Latvijā. Jāatceras, ka ievērojama daļa jeb 42% no tiem, kuri atgriežas, ārzemēs pavadījuši vairāk nekā piecus gadus. Grūtības, ar kurām saskārās reemigranti Latvijā, Mihails Hazans iedala vairākās kategorijās: grūtības darba tirgū un darba vidē, mentālās un psiholoģiskās sociālās adaptācijas grūtības jeb kultūršoks, materiālās grūtības, kā arī zema institucionālās vides kvalitāte valsts un pašvaldību iestādēs, nepieciešamās informācijas nepieejamība un atbalsta trūkums. Pētnieks uzskata, ka attiecībā uz pirmajām trim kategorijām ātru un vieglu risinājumu nav, bet pēdējās kategorijas problēmas ir jārisina steidzami: «Cilvēki sūdzas par informācijas trūkumu. Šķiet, to gan valdībai, gan pašvaldībām nebūtu grūti nodrošināt. Jau sen vajadzēja izstrādāt cilvēkiem saprotamu informāciju par visiem saistošajiem jautājumiem. Otra acīmredzama problēma ir cilvēki dažādās iestādēs. Proti, daudzi sūdzas par attieksmi, kad nonāk līdz konkrētam ierēdnim. Institucionālā kultūra iestādēs pie mums ir zemā līmenī. Ir lietas, ko ātri nevar uzlabot, piemēram, algu līmenis ir tāds, kāds ir, un ar valdības lēmumu to nevar palielināt. Taču kultūra iestādēs gan, ja ir politiskā griba, ir maināma.»
Kā piemēru sadarbībai ar iestādēm var minēt Nodarbinātības valsts aģentūru – 60% aptaujāto reemigrantu ir neapmierināti ar tur saņemto attieksmi. 40% gan ir apmierināti, tas norāda, ka ir daļa nodaļu vai pašvaldību, kas labi strādā ar reemigrantiem. «Taču problēma ir tā, ka tas nav standarts un ir vienkārši atkarīgs no konkrētiem cilvēkiem,» saka pētījuma autors. Viņaprāt, kliedzošs esot arī fakts, kas atklājies citā nesen veiktā apsekojumā, proti, kad reemigrantiem lūdz vērtēt sadarbību ar iestādēm ārzemēs, atbildes krietni biežāk ir pozitīvas: «Tas procents mūsu cilvēku, kas būtu neapmierināti ar iestādēm, tur ir mazāks. Lai gan viņi ir svešā vidē ar svešu valodu, tomēr informācija ir pieejama viegli un institūcijas tur strādā tā, ka mūsu cilvēki, esot svešumā, ir vairāk apmierināti, nekā atgriežoties Latvijā un saskaroties ar institūcijām šeit.»
Bieži izskan viedokļi, ka aizbraukušos izdosies atgūt vien tad, kad tiks palielinātas algas. Taču šie dati liek secināt, ka reemigrantu kontekstā svarīgi domāt ne vien par algu līmeni, bet arī citiem jautājumiem – darba vidi un kultūru, nodokļiem un sociālajām garantijām. Publicēts laikrakstā "SestDiena" 28.04.2017.
«Ņemot vērā Latvijas sabiedrības novecošanos, pieaugošo demogrāfisko slodzi, smadzeņu aizplūdi, prognozes par darbaspēka trūkumu nākotnē un sabiedrības atvērtības trūkumu pret imigrantiem, reemigrācijas atbalsts ir viens no būtiskiem uzdevumiem, lai nodrošinātu valsts sociālās sistēmas ilgtspēju un ekonomikas konkurētspēju,» teic pētnieks. Par nepieciešamību veicināt reemigrāciju runā arī pērnā gada Starptautiskā Valūtas fonda ziņojums, kurā konstatēts, ka tieši mazais reemigrācijas apjoms kombinācijā ar tendenci no Latvijas aizbraukt tieši jauniem un izglītotiem cilvēkiem traucē gūt labumu no brīvās darbaspēka kustības, ko varētu sniegt informācijas un zināšanu apmaiņa. Precīzu datu par reemigrācijas apjomu mums nav, taču ir nepārprotami skaidrs, ka tas joprojām ievērojami atpaliek no emigrācijas. Mihails Hazans norāda, ka, analizējot informāciju no dažādiem avotiem, var droši pieņemt, ka desmit gadu laikā Latvijā atgriežas mazāk nekā 40% aizbraucēju. «Kāpēc mums vajag reemigrantus? Pirmkārt, demogrāfiskie rādītāji, otrkārt, cilvēki atgriežas ar vērtīgām zināšanām un prasmēm, treškārt, tā ir daļa no mūsu tautas. Nevajag uzskatīt, ka viņi aizbraukuši un viss, mums tur nav daļas. Ir jāsniedz atbalsts. Jā, vai vajag to darīt uz neaizbraukušo rēķina, – tas ir diskutabls jautājums, taču pētījumā noskaidrojās, ka ir daudzas lietas, kas līdzētu atgriezties un neprasa lielu finansējumu, vien attieksmes maiņu,» paskaidro profesors.
Mājās sauc ģimene
Pētījumā iegūtās atbildes liecina, ka Latvijā atgriezties cilvēkus mudina pamatā subjektīvi, neekonomiski faktori. Galvenie atgriešanās dzinējspēki ir ilgas pēc Latvijas, ģimene, draugi, mīlestība un citi personīgi apstākļi. Ar darbu vai biznesu Latvijā saistītus iemeslus min tikai katrs astotais reemigrants. Atgriešanās emocionālo raksturu zināmā mērā ilustrē arī tas, ka lielākā daļa jeb 82% atgriežas, pat neatraduši darbu šeit. Daudziem svarīgs iemesls ir arī vēlme audzināt bērnus Latvijā. «Kopumā rezultāti akcentē to, ka par reemigrāciju jādomā nevis individuālā, bet ģimenes kontekstā,» saka pētnieks.
Par atgriešanās emocionālo raksturu stāsta arī teju visi SestDienas uzrunātie reemigranti. «Pirmais trieciens, kas lika padomāt par atgriešanos dzimtenē, bija Ziemassvētku laiks, kas vienmēr bija jāpavada darbā. Taču tad vienā reizē es nolēmu uztaisīt ģimenei pārsteigumu un ierasties beidzot mājās uz šiem burvīgajiem svētkiem. Pārsteigums izdevās, bet emocionāli tas bija ļoti smagi, jo, atgriežoties atpakaļ Anglijā, domas skraidīja pa galvu kā tarakāni,» atminas Sigita Lāne, kura nu atkal dzīvo Latvijā. Viņas ceļš uz dzīvi ārzemēs pavisam neplānoti sākās 2012. gada beigās: «Vienu dienu saņēmu zvanu ar tekstu: «Ir iespēja braukt uz Angliju strādāt, dzīvot būs kur, viss būs. Atbildi – jā vai nē?» Tajā brīdī domāju – kāpēc ne? Mēģināts nav zaudēts! Es gan arī sapratu, ka finansiāli tas būs labāks variants, jo, Latvijā dzīvojot, tā vien pietika, kā savilkt galus rēķiniem un pārtikai. Pārdevu mēbeles, un ar neliela izmēra koferīti rokās man sākās ceļš uz Ipsviču.» Viņas pirmais darbs bijis apsveikuma kartīšu fabrikā. Pati saka – neizklausās spoži, tomēr grūti arī neesot klājies, turklāt atalgojums bijis visai pievilcīgs. Drīz vien gan nācis paziņojums, ka viss padarīts un darba vairāk nav: «Pagāja kāds laiks un biju dilemmas priekšā, jo makā bija palikusi pēdējā alga. Jautājums bija – maksāt īri par istabiņu un cerēt, ka darbs atradīsies, vai tomēr par šo naudu pirkt biļeti atpakaļ uz Latviju?» Drīz vien ar paziņu palīdzību gan darbs atrasts kādā viesnīcā Noridžas pilsētā. «Sākumā valodas barjeras dēļ darīju darbus, kas saistīti ar istabiņu uzkopšanu, trauku mazgāšanu, ēdienu iznēsāšanu pasākumu laikos. Bet ar laiku man piespiedu kārtā lika apkalpot cilvēkus restorānā un bārā. Valodas barjeras dēļ bija ļoti smagi, atceros to kā murgu, jo ikviens dzēriens vai ēdiens, ko cilvēks pasūtīja, man lika samulst un bija jāpaiet laikam, lai es vispār sāktu normāli sarunāties angliski. Ikviens mans pieņemtais pasūtījums tika rakstīts latviešu burtiem angliski, lai piedod kolēģi, kas manas lapiņas nesaprata,» tagad smejoties atminas Sigita. Viesnīcā viņa nostrādāja četrus gadus – līdz pat atgriešanās dienai dzimtenē.
Izlemt par labu dzīvei Latvijā meitenei palīdzēja draugs, kurš nu jau arīdzan kļuvis par viņas līgavaini un gaidāmā bērniņa tēvu. Viņš dzīvoja Latvijā, tāpēc, lai tiktos, pārim bija jālido vienam pie otra. Kādā brīdi tas sācis šķist apgrūtinoši: «Sapratām, ka tas nav nopietni. Tad nu es nostājos izvēles priekšā – nauda, ierastais darbs un jaunie draugi vai mīļotais cilvēks un ģimene Latvijā. Mana izvēle bija par labu manam līgavainim, jau pēc pāris mēnešiem sēdēju lidmašīnā ar smaidu sejā, bet satraukumu sirdī, lidoju atpakaļ uz dzimteni.»
Līdzīgi izlemt par labu ģimenei otrā pusīte palīdzējusi arī Kristīnei Dundurei (32), kura pēc desmit gadu prombūtnes Īrijā nu jau trešo gadu dzīvo šeit. Viņa ārzemēs iepazinās ar savu vīru Dināru, un abi spontāni pieņēma lēmumu atgriezties. Lai gan sievietei ārzemēs bija labs darbs un jau iegūta izglītība farmācijas jomā, emocionālā piesaiste mājās palikušajiem bija stiprāka.
Atgriežas un aizbrauc atkal
Pētījuma rezultāti liecina, ka mazliet vairāk nekā pusei neseno reemigrantu bijis viegli vai drīzāk viegli adaptēties dzīvei Latvijā. Lielākās grūtības atgriežoties saistītas ar nodarbinātību. Sigita gan uzskata, ka darba trūkums bieži ir aizbildinājums, proti, darbs ir, tikai mazāk atalgots nekā ārzemēs. «Pašai atgriežoties darba piedāvājumi bijuši vairāki, bet es tik tiešām sēdēju, meklēju un īpaši neiespringu par atalgojumu. Katrā darbā ir iespēja izaugt, un neviens nemaksās tūkstoti eiro darbiniekam, kas nupat tikai sācis savas darba gaitas. Sevi sākumā jāpierāda, un tikai tad tu vari cerēt uz ko lielu un skaistu,» viņa prāto.
Savukārt Kristīne jau nedēļu pēc atbraukšanas mājās sāka strādāt savā jaunajā darbavietā – to viņa bija ieguvusi, vēl esot prombūtnē. Šobrīd sieviete strādā par biroja vadītāju valodu skolā, kas norāda uz faktu, ka Īrijā iegūtā pieredze lieti noder arī šeit.
Gan Sigita, gan Kristīne saka, ka ir apmierinātas ar dzīvi Latvijā un arī savu nākotni, visticamāk, pavadīs šeit. Kā vienu no būtiskākajiem šādas izvēles iemesliem viņas min vēlmi dzimtenē audzināt bērnus.
Citādās domās ir viena no nesenajām reemigrantēm Kristīne Babija (20). Meitene nesen atgriezusies no Skotijas, patlaban Latvijā pavadījusi vien trīs mēnešus, taču jau skaidri zina, ka atkal brauks prom, turklāt atgriezties vairs negrasās. «Ir grūti atrast darbu, bet, ja atrodi, tad ar to algu nevari sev nodrošināt tādus dzīves apstākļus kā ārzemēs, kur vari ieiet veikalā un neskaitīt līdzi, domājot, ka jau pēc nedēļas nebūs ko ēst. Jau tagad, esot Latvijā, jūtu šo spriedzi, ko rada finansiālie apsvērumi. Nav jēgas rauties pa 12 stundām dienā un pelnīt mēnesī to summu, kuru es ārzemēs varu nopelnīt nedēļā,» viņa paskaidro. Domājot par nākotnes plāniem un bērniem, meitene spriež, ka arī atvases audzināt Latvijā negrasās, jo vēlas, lai tām būtu pārtikusi dzīve.
«Skaidra ziņa ir tā, ka visi reemigranti sadalās divās apmēram vienādās grupās. Pusei bija viegli un diezgan viegli adaptēties, bet otrai pusei – grūti vai ļoti grūti. Tādā pašā proporcijā sadalās pēc nākotnes plāniem – puse ilgtermiņā redz sevi Latvijā, bet otra puse – drīzāk ārzemēs vai vēl nav izlēmuši. Tas ir svarīgs atzinums, bet nav jāuztver kā traģiska ziņa, jo cilvēki līdz 35 gadiem šodien uzskatāmi par mobilu paaudzi. Aizbraukšana no Latvijas nebija viņu pēdējais mobilitātes solis, tieši tāpat atgriešanās var nebūt pēdējais mobilitātes solis. Cilvēki bieži atgriežas tieši emocionālo faktoru dēļ, un nauda tai brīdī liekas mazsvarīga, taču, padzīvojot kādu laiku, saprot, ka materiālās grūtības ir negaidīti lielas, un tas liek domāt par nākamo mobilitātes soli,» komentē Mihails Hazans. Spriežot pēc pētījumā iegūtajiem datiem, ceturtā daļa Latvijas reemigrantu, visticamāk, nepaliks šeit, savukārt katrs piektais reemigrants nevar pateikt, kur dzīvos pēc gada.
Atbraucējiem dzīve nav slikta
Taču, runājot par tiem, kas izvēlējušies atgriezties un palikt Latvijā, pētījuma dati ir krietni pozitīvāki. Divu gadu laikā darbu atrod teju 90% reemigrantu vīriešu un 70% sieviešu. Šeit būtiski atcerēties, ka viņi bieži atgriežas ar uzkrājumiem, tāpēc var atļauties darbu meklēt krietni ilgāk nekā citi Latvijas bezdarbnieki. «Gads bez darba bieži reemigrantam var nesagādāt nekādas problēmas,» min pētnieks.
Svarīgs ir arī atzinums, ka atbraucēji bieži ir ar vērtīgu cilvēkkapitālu un izmanto šeit darba prasmes vai zināšanas, kas iegūtas ārzemēs. «Liela daļa saka, ka ticība savām spējām, pašpārliecinātība uzlabojusies pēc pieredzes ārzemēs. Trešdaļa no strādājošajiem reemigrantiem sevi uzskata par neaizvietojamiem vai grūti aizvietojamiem darbiniekiem. Viņi tiešām sniedz būtisku pienesumu Latvijas darba tirgum,» ir pārliecināts profesors. Viņa vārdus vizualizē arī jau iepriekš pieminētais vīrietis Rūdolfs, kurš šobrīd uzturas Ņujorkā. Rūdolfs tur strādā pazīstamajā Tiffany un Co rotu kompānijā par stratēģisko konsultantu. Lai gan darbs ir ļoti labs, viņš savu profesionālo potenciālu redz arī Latvijā. «Neredzu lielu atšķirību savu karjeru veidot Rīgā, Londonā vai Ņujorkā. Es konsultēju uzņēmumus par ilgtspējīgām un videi draudzīgām uzņēmējdarbības stratēģijām. Šī nozare ir jauna pasaulē, līdz ar to darbu iegūt būtu izaicinoši jebkur, taču domāju, ka mana pieredze un domāšanas veids padara mani konkurētspējīgu,» teic vīrietis.
Rūdols, līdzīgi kā citi reemigranti, gatavs atgriezties, pagaidām nezinot, kur īsti strādās. «Tikai viena piektā daļa atgriežas, jau zinot savu jauno darbavietu. Pārējie brauc, vēl nezinot, kur strādās. Tā ir laba ziņa, tātad ekonomikas atveseļošanās notiek ne tikai statistikas datos vai valdības ziņojumos, bet arī cilvēki tam sāk ticēt,» spriež Hazans.
Par emigrācijas pieredzes pozitīvo ietekmi uz nodarbinātību liecina tas, ka pētījumā aptaujātie reemigranti, kuri pēc atgriešanās pavada Latvijā vismaz vienu gadu, uzrāda pārliecinoši labākus darba tirgus rādītājus nekā vidēji Latvijas iedzīvotāji. Nodarbinātības līmeņu starpība ir 15 procentpunktu vīriešiem un septiņi sievietēm. Reemigranti ne vien biežāk ir nodarbināti, ekonomiski aktīvi vai pašnodarbināti, bet saņem arī augstāku atalgojumu nekā vidēji Latvijas iedzīvotāji. Pamatdarbā līdz 450 eiro mēnesī pēc nodokļu nomaksas saņem tikai 34% reemigrantu darba ņēmēju. Salīdzinājumam – visu Latvijas darba ņēmēju vidū šādu summu pelna 46%. Savukārt 32,5% atbraucēju nopelna virs 700 eiro mēnesī, salīdzinot ar 21% visu darba ņēmēju vidū. Pašnodarbināto reemigrantu darba ienākumi ir vēl augstāki: 44% pelna virs 700 eiro mēnesī, tikai 25% – līdz 450 eiro mēnesī. «Var secināt, ka reemigranti kopumā uzlabo situāciju Latvijas darba tirgū. Īpaši nozīmīgs ir viņu pienesums uzņēmēju un pašnodarbināto īpatsvara palielināšanā. Turklāt katrs piektais reemigrants tuvāko sešu mēnešu laikā plāno nodibināt savu uzņēmumu vai praksi, bet starp tiem, kuri jau ir pašnodarbinātie, šī proporcija sasniedz 45%. Šis rezultāts apliecina ļoti augstu uzņēmējdarbības vēlmi un potenciālu reemigrantu vidū,» par pozitīvajām tendencēm spriež profesors.
Ar labu algu nepietiks
Tomēr tikai 15% no pētījumā aptvertajiem reemigrantiem atzīst, ka viņiem nav nekādu grūtību adaptēties dzīvei Latvijā. Tas liecina – lai mazinātu atkārtotas aizbraukšanas risku, svarīgi sniegt atbalstu reemigrantiem viņiem būtiskos jautājumos, palīdzot atkal iekārtoties uz dzīvi Latvijā. Jāatceras, ka ievērojama daļa jeb 42% no tiem, kuri atgriežas, ārzemēs pavadījuši vairāk nekā piecus gadus. Grūtības, ar kurām saskārās reemigranti Latvijā, Mihails Hazans iedala vairākās kategorijās: grūtības darba tirgū un darba vidē, mentālās un psiholoģiskās sociālās adaptācijas grūtības jeb kultūršoks, materiālās grūtības, kā arī zema institucionālās vides kvalitāte valsts un pašvaldību iestādēs, nepieciešamās informācijas nepieejamība un atbalsta trūkums. Pētnieks uzskata, ka attiecībā uz pirmajām trim kategorijām ātru un vieglu risinājumu nav, bet pēdējās kategorijas problēmas ir jārisina steidzami: «Cilvēki sūdzas par informācijas trūkumu. Šķiet, to gan valdībai, gan pašvaldībām nebūtu grūti nodrošināt. Jau sen vajadzēja izstrādāt cilvēkiem saprotamu informāciju par visiem saistošajiem jautājumiem. Otra acīmredzama problēma ir cilvēki dažādās iestādēs. Proti, daudzi sūdzas par attieksmi, kad nonāk līdz konkrētam ierēdnim. Institucionālā kultūra iestādēs pie mums ir zemā līmenī. Ir lietas, ko ātri nevar uzlabot, piemēram, algu līmenis ir tāds, kāds ir, un ar valdības lēmumu to nevar palielināt. Taču kultūra iestādēs gan, ja ir politiskā griba, ir maināma.»
Kā piemēru sadarbībai ar iestādēm var minēt Nodarbinātības valsts aģentūru – 60% aptaujāto reemigrantu ir neapmierināti ar tur saņemto attieksmi. 40% gan ir apmierināti, tas norāda, ka ir daļa nodaļu vai pašvaldību, kas labi strādā ar reemigrantiem. «Taču problēma ir tā, ka tas nav standarts un ir vienkārši atkarīgs no konkrētiem cilvēkiem,» saka pētījuma autors. Viņaprāt, kliedzošs esot arī fakts, kas atklājies citā nesen veiktā apsekojumā, proti, kad reemigrantiem lūdz vērtēt sadarbību ar iestādēm ārzemēs, atbildes krietni biežāk ir pozitīvas: «Tas procents mūsu cilvēku, kas būtu neapmierināti ar iestādēm, tur ir mazāks. Lai gan viņi ir svešā vidē ar svešu valodu, tomēr informācija ir pieejama viegli un institūcijas tur strādā tā, ka mūsu cilvēki, esot svešumā, ir vairāk apmierināti, nekā atgriežoties Latvijā un saskaroties ar institūcijām šeit.»
Bieži izskan viedokļi, ka aizbraukušos izdosies atgūt vien tad, kad tiks palielinātas algas. Taču šie dati liek secināt, ka reemigrantu kontekstā svarīgi domāt ne vien par algu līmeni, bet arī citiem jautājumiem – darba vidi un kultūru, nodokļiem un sociālajām garantijām. Publicēts laikrakstā "SestDiena" 28.04.2017.
