Sandra Jēkabsone, LU Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes asociētā profesore

Lai gan valdība kā vienu no prioritātēm nosauc veselības aprūpi, statistikas dati liecina par nedaudz atšķirīgu ainu. Pēc Eurostat, izdevumi veselības aprūpei attiecībā pret IKP Latvijā ir gandrīz divreiz zemāki nekā vidēji ES. 2006. gadā izdevumi veselības aprūpei bija apmēram 2/3 no ES vidējā rādītāja un augstāki nekā Igaunijā, taču krīzes laikā veselības aprūpes finansējums samazinājās gan attiecībā pret ES vidējo rādītāju, gan procentos no IKP. 2015. gadā tas veidoja vairs tikai 3,8% no IKP. Zemi izdevumi veselības aprūpei rezultējās sliktos iedzīvotāju veselības rādītājos. Paredzamais dzīves ilgums, kā arī veselīgu dzīves gadu skaits dzimšanas brīdī Latvijā ir viens no zemākajiem ES, savukārt mirstība no novēršamiem mirstības rādītājiem ir viena no augstākajām.

Aptuveni 30% no visiem Latvijā mirušajiem dzīvību zaudējuši priekšlaicīgi, esot darbspējas vecumā. Viens no iemesliem tam ir ierobežotā veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība (gan dārdzība, gan neskaidrība par valsts apmaksāto pakalpojumu klāstu, gan garās rindas). Katrs piektais Latvijas iedzīvotājs nepieciešamības gadījumā nav vērsies pie veselības aprūpes speciālista, un tas ir augstākais rādītājs ES valstīs. Rezultātā saslimstība tiek diagnosticēta jau ielaistā stadijā un tās ārstēšana prasa daudz lielākus finanšu resursus. Turklāt Latvijā ir viena no lielākajām pacientu līdzmaksājumu daļām veselības aprūpes izdevumos ES, tādējādi veselības aprūpes sistēma nepietiekami izlīdzina finanšu risku saslimšanas gadījumā. Jāatzīmē, ka slikts veselības stāvoklis samazina cilvēkkapitāla bāzes vērtību un ir par pamatu priekšlaicīgam darbspēju zaudējumam. Turklāt veselības aprūpes budžets nav sasaistīts ar nodokļu ieņēmumiem un ieņēmumi nav personificēti. Līdz ar to pastāv situācija, ka Latvijas iedzīvotāji saņem veselības aprūpes pakalpojumus bez tiešu, uz veselības aprūpi vērstu nodokļu maksāšanas Latvijā. Tas negatīvi ietekmē gan veselības aprūpes budžeta ienākumus, gan izdevumus, jo nemotivē veikt nodokļu nomaksu (vairāk nekā 20% strādājošo veic sociālās iemaksas no ienākumiem, kas vienādi vai zemāki par minimālo algu) un rada iespēju saņemt veselības aprūpes pakalpojumus arī tiem iedzīvotājiem, kas vispār nepiedalās sociālo iemaksu veikšanā (piemēram, kas strādā ārpus Latvijas). Pie tam liela daļa strādājošo sociālās iemaksas veic atvieglotā režīmā (mikrouzņēmumos nodarbinātie, lauksaimniecības sezonas darbos nodarbinātie, pašnodarbinātās personas, patentmaksas maksātāji) vai arī darba attiecības tiek transformētas par cita veida tiesiskajām attiecībām, kas vēl vairāk ierobežo budžetā pieejamos līdzekļus un palielina sociālās sistēmas slogu. Publicēts laikrakstā "Dienas Bizness" 04.12.2017.

Dalīties