Topošo absolventu stāsti - vieglatlēts un LU EVF students Ronalds Arājs

Maijā tikāmies ar Ronaldu LU Ekonomikas un vadības fakultātē - laikā, kad viņš vēl aktīvi raksta savu maģistra darbu, kuru tuvākajās jūnija dienās arī aizstāvēs, lai iegūtu sociālo zinātņu maģistra grādu vadības zinībās. Runājām par sportu, par sasniegumiem un grūtībām sportista karjerā, kā arī par personīgo izaugsmi, izglītības nozīmi un par vērtībām, kas palīdz Ronaldam iet dzīvē tikai uz priekšu!  E.O.: Tev ir bijuši ļoti augsti sasniegumi sportā, esi piedalījies Olimpiskajās spēlēs Pekinā, Pasaules čempionātos... Tavā sportista karjerā, sākot jau kā junioram, sasniegumi ir bijuši diezgan augsti un iespaidīgi. Pastāsti, kas šo gadu laikā ir mainījies Tevī pašā un kā ir mainījusies Tavā dzīve? R.A.: Ļoti labs jautājums. Viennozīmīgi varu teikt, ka pa šiem gadiem ir mainījies viss! Vislielāko ietekmi noteikti atstāja pašas sacensības – jo vairāk sacensību, jo vairāk iemācies kontrolēt pats sevi. Tas nozīmē – jo vairāk es braucu uz šīm lielajām sacensībām, jo komfortablāk es jutos. Jutos tur piederīgs, jutos tiesīgs tur atrasties, jo biju izpildījis visus normatīvus, vienmēr biju kvalificējies visām sacensībām. Pirmajos gados aizbraucot bija sajūta – kā es startēšu, starp visiem šiem profesionāļiem, skaļajiem uzvārdiem, es taču esmu pavisam “mazs”… Turklāt bija milzīgs uztraukums, šķita, ka noģībšu pirms starta! Bet ar gadiem tas mainījās. Pēdējās sacensībās jau bija sasniegta miera stadija – es varēju mierīgi padomāt un izdomāt, ko, kā un kāpēc man vajag darīt. Vienmēr, kad kaut ko daru, mēģinu vilkt paralēles. Teiksim, tad, kad trenējos, kaut ko daru un treneris man liek kaut ko darīt, vienmēr uzprasu – kāpēc? Un no tā velku kopā paralēles. Ar laiku tad jau pats zināju, kas man ir jādara, treneris mani drīzāk varēja pieskatīt un morāli atbalstīt. Šī pieredze ar gadiem noteikti aug, un sportista karjerā tā ir lielākā izmaiņa dzīvē... Vai šī spēja sevi kontrolēt dažādās situācijās palīdz arī ārpus sporta? 

Jā, noteikti! Domāju, ka tā ir viena no manām labākajām rakstura īpašībām. Piemēram, šobrīd, kad man kā strādājošam cilvēkam jāraksta un jāaizstāv maģistra darbs – kad man vēl atlicis ļoti daudz darāmā, dzirdēju, ka ir cilvēki, kuriem ir vairāk padarīts, nekā man, bet viņi jau satraucas, krīt panikā. Bet es kontrolēju situāciju, spriedzes apstākļos nelūstu. Sports man ir devis tādu norūdījumu! Sacensībās reizēm ir 90 000 skatītāju, kas uz tevi skatās, tajā brīdī esi uzmanības centrā, no tevis gaida rezultātu, tu zini, kas ir jāizdara un tad ir ļoti liela morālā slodze – ne tikai fiziski, bet arī morāli, bet ir jāmāk ar to tikt galā. Domāju, ka pēdējos gados iemācījos ļoti labi šo slodzi kontrolēt. Ja no sākuma man brīžiem gāja kā pa viļņiem, tad ar gadiem iemācījos to kontrolēt, un šī iezīme man palīdz arī ikdienā – darbā, studijās, jo ir stresa noturība, rūdījums. Aminata Savadogo, kura arī šogad beigs studijas LU EVF, pastāstīja, kā ir piedalīties “Eirovīzijā”. Bet kā tas ir – piedalīties Olimpiskajās spēlēs?

Diemžēl Pekinā man nesanāca līdz galam to izbaudīt, jo nebiju kvalificējies savā disciplīnā – esmu 100 metru skrējējs, bet kvalificējos 200 metru skrējienam, jo tajā dienā, kad izpildīju normatīvu abām distancēm, 100 m distancei tika reģistrēts neliels pavējš, un līdz ar to šo laiku neatzina. Nākamajās sacensībās biju ļoti lieliskā formā, taču guvu nopietnu savainojumu – sarāvu kājas ikra muskuli, līdz ar to man no sportošanas bija jāatturas gandrīz 2 mēnešus, pēc tam 3 nedēļās “ķēru un grābu”, ko vien varēja saķert un sagrābt! Man tolaik bija 20 gadi, un es domāju – noteikti ir jābrauc, esmu nopelnījis šo iespēju, tā ir jāizmanto, jākrāj pieredze, jo neplānoju tikai vienu reizi aizbraukt, un viss! Man bija lieli mērķi, līdz ar to braucu, skrēju, bet diemžēl tajā reizē paliku 48. vietā no apmēram 70 skrējējiem. Tomēr, tā kā trenējos tikai 3 nedēļas, arī 48. vieta bija augsts rezultāts. Arī nenormālais stress pirms starta darīja savu –gandrīz vai noģību, man bija slikta dūša, bija ļoti grūti nomierināties. Sportistu terminoloģijā sakot – es pārdegu. Emociju bija tik daudz un tās bija tik spēcīgas, ka, ejot uz startu, jau biju tā “pārdedzis”, ka man vispār jau vairs nebija nekādu īpašo sajūtu. Stāvēju startā kā apmēram Latvijas čempionātā, bez uztraukuma, kā pilnīgi parastā situācijā. Bet stadionā bija 90 000 skatītāju un miljoni, miljardi pie televizoru ekrāniem! Otrajā reizē, kad es kvalificējos Londonas Olimpiskajām spēlēm 2012. gadā – tam bija jābūt ļoti labam gadam manā sportista karjerā – Eiropas čempionāta finālā pārrāvu Ahilleja cīpslu, un līdz ar to diemžēl neaizbraucu uz Londonu. Eiropas čempionātā gāju uz maksimumu, jo jau uz turieni braucu ar satraumētu kāju, pusfinālā cīpslu biju jau daļēji pārrāvis. Mani brīdināja, ka turpināt nevar, bet zināju, ka atjaunotās Latvijas laikā neviens Latvijas sprinteris nav ne tuvu bijis čempionāta finālam, tāpēc, būdams maksimālists pēc rakstura, nolēmu, ka man ir jāiegulda maksimāla atdeve, gāju uz visu, tāpēc rezultātā tā sanāca. Ja nebūtu bijusi šī trauma, domāju, Londonā man būtu izdevies ļoti labs skrējiens, jo fiziski biju ļoti gatavs. Kā vispār trenē ātrumu? Vai to var panākt ar darbu, vai tas ir jābūt talantam, gēnam, lai vispār spētu skriet ātri?

Noteikti gēnam ir ļoti liela nozīme, jo gan mana mamma, gan tētis ir vieglatlēti (Ronalda mamma Agija Arāja savulaik bijusi viena no labākajām sprinterēm Latvijā, tēvs Ronalds Arājs bijis vieglatlēts, barjersprinteris – E.O.). Toties ne mammas, ne tēta vecāki vispār nebija ar sportu saistīti. Tētis sāka no nulles, viņam bija zināms dabas dots talants vieglatlētikā – barjersprintā starp junioriem viņš bija labākais visā PSRS! Mamma savulaik devās uz Murjāņu Sporta ģimnāziju, sāka trenēties, attīstīties sportā – viņai arī bija dabas dots talants, 16 gadu vecumā skrēja ļoti labā līmenī. Līdz ar to arī man ir jau iedzimts zināms talants. Varbūt sportā man kaut kas ir vieglāk nācis un no sākuma nemācēju to novērtēt, jo, kad biju 10-11 gadus vecs, jau tā biju pieradis skriet visiem pa priekšu, varēju noskriet par sevi 2 gadus vecākus skrējējus! Nevarēju pat iedomāties, ka kādreiz varētu arī zaudēt. Lai gan vienmēr esmu smagi strādājis treniņos, tajā laikā talantu vēl nemācēju novērtēt – nedaudz “plivinājos pa gaisu”, uztvēru daudz ko kā pašsaprotamu. Tad nāca periods, kad vairs nevarēju noskriet visus – sākās augšana, traumas, pēc kā sāku vairāk piedomāt, un juniora vecumā sapratu, ka šiem iedzimtajiem dotumiem ir liela nozīme, tie ir jāmāk novērtēt. Viss, protams, iet roku rokā ar treniņu procesu. Ja arī cilvēkam nav šo iemaņu, tās var uztrenēt, ja zina, kā pareizi trenēt, bet sprintā tomēr ir vajadzīgs arī talants. Tavs brālis Henrijs un māsa Annija arī ir ar sportu uz “Tu”?

Jā, tā nu ir sanācis, ka visi ģimenē esam sportiski! Vai bērnībā nebija grūti tas, ka Tev ir savs režīms, treniņu grafiks, kad visi citi bērni bezbēdīgi spēlējās, ālējās?

Bija grūti. It īpaši tajā vecumā, kad bērni iet 6.-7. klasē, tad jau vasaras man vairs nepagāja savā vaļā – varētu braukt pie omītes vai tantes uz Kandavu un no rīta līdz vakaram skraidīt pa āru, spēlēt futbolu visu dienu, bet man bija nometnes un treniņi Rīgā, visas vasaras dabūju pavadīt Rīgā… Tad bija nedaudz dīvaina un grūta tā sajūta – zini, ka visi draugi atpūšas, bet man ir jātrenējas… Bet tajā pašā laikā nekad nav bijis tā, ka mani kāds piespiestu to darīt! Bija tāda kā pabakstīšana, tomēr man pašam vienmēr ir paticis tas, ko daru, pats vienmēr esmu to vēlējies. Pirmās vietas pašam deva gandarījumu un zināmu lepnumu, līdz ar to zināju, ka ir jātrenējas, un biju ar mieru to darīt, jo gribēju augstos rezultātus. Patika atzinība – o, re, Henrija mazais brālis skrien tikpat ātri kā mēs! Tas likās forši – “lielo” atzinība. Bija grūti, it īpaši mācību gada sākumā, kad skolā visi stāstīja, ko viņi vasarā ir sadarījuši, bet man vasara pagājusi Rīgā, treniņos… No otras puses, striktais grafiks, ko vecāki palīdzēja ievērot – sākot ar skolu, mūzikas skolu, treniņiem – man palīdzēja daudz ko nevajadzīgu nesastrādāt, it īpaši Rīgā un tādā rajonā, kādā mēs dzīvojām. Man nebija šo iespēju pēc skolas aiziet kaut kur papīpēt, paballēties utt. Skola, pēc tās treniņi 3-4 stundas, pēc tam mājās! Laika muļķībām nepalika. Protams, striktais grafiks brīžiem nepatika, taču to ievēroju, un te nu es esmu! Pirms dažiem gadiem pievērsies arī bobslejam, vai ir iespējams salīdzināt vieglatlētiku ar bobsleju? 

Tā, kā Latvijā trenējas vieglatlētikā, noteikti nē. Bet, tā kā sevi uzskatu par amerikāņu tipa sprinteri – trenējos pēc citām programmām, tad šīs atšķirības starp šiem sporta veidiem treniņu līmenī nav tik lielas, vismaz sagatavošanās posmā. Pēc sagatavošanās sākas specifika, kas gan ir kā diena pret nakti – skriet pa ledu, lekt kamanās, braukt lejā utt. Bet tam nedabūju iziet cauri. Tomēr redzēju, kāds ir sagatavošanās posms bobslejā, kas skaitās pats grūtākais un nogurdinošākais, ar lielākām slodzēm nekā biju radis – treniņu plāni ļoti neatšķīrās no tā, kā biju pieradis trenēties vieglatlētikā. Visu laiku trenējos pēc amerikāņu principa, kā Latvijā praktiski neviens netrenējas. Esmu gan mēģinājis šos principus ieviest arī šeit, pastāstīt cilvēkiem, bet viņi, protams, uzskata, ka zina visu vislabāk un pieturas pie ierastā. Neesmu vienīgais sprinteris, kas ir gājis uz bobsleja testiem, taču citi nav varējuši kamanas pat izkustināt. Turpretī es, kad pirmo reizi aizgāju uz šiem testiem – 2009. gadā, biju pēc traumas – izstūmu kamanas par nepilnu desmitdaļu lēnāk nekā tie, kas bobslejā trenējās visu laiku, piemēram, Daumants Dreiškens, Oskars Melbārdis! Kopš tās dienas Sandis Prūsis visu laiku mani aicināja pievienoties treniņkomandai. Teicu, ka nevaru, jo man bija jāpabeidz bakalaura studijas ASV. Jutu, ka varu vēl sasniegt labus rezultātus vieglatlētikā, domāju, ka iešu bobslejā vēlāk, bet vēlāk man vairs nebija tādas fiziskās formas, varēšanas… Pavisam nesen, 2016. gada aprīlī, paziņoji par savas sportista karjeras beigām. Kāpēc tāds lēmums? 

Vieglatlētikā Latvijā valda nezināšanas faktors. Piemēram, tajā laikā, kad biju savā vislabākajā normā, biju izpildījis visus normatīvus Latvijas Olimpiskajā vienībā, arī tad bija jāiet un jāprasa – vai tiešām šogad neieliks olimpiskajā sastāvā, lai gan pēc visiem kritērijiem biju to pelnījis. Varbūt tad tevi uz gadu iekļauj sastāvā, bet pēc gada šo vietu var arī zaudēt – tev pasaka, ka neizskrēji līdz simtdaļai tik labi, kā bija gaidīts! Turklāt sponsoru nauda vieglatlētikai Latvijā ir tuvu nullei, tāpēc, lai es pelnītu naudu ar sprintu, man būtu jāskrien 10 sekunžu robežās, tad es varbūt būtu labi nodrošināts. Man ir ģimene – sieva, meita, 2015. gada decembrī piedzima arī dēliņš Ronalds, līdz ar to man savas sportiskās ambīcijas un nepiepildītie sapņi bija jānoliek malā tieši šīs vispārējās neziņas dēļ, lai varētu stabili pelnīt iztiku savai ģimenei algotā darbā (Ronalds šobrīd strādā SEB bankā – E.O.). Varbūt kādreiz pievērsīsies jauno censoņu trenēšanai?

Domāju, ka nē. Vispār esmu straujš, nepacietīgs un dedzīgs pēc rakstura – kopš man ir abi mazie, šīs īpašības ir nedaudz pamainījušās, bet nezinu, vai man pietiktu pacietības trenēt jaunos… Tomēr jāteic, ka paralēli studijām Latvijas Universitātē, mācos arī par treneri – tomēr nevēlos būt vieglatlētikas treneris, jo, domāju, nevarētu izturēt apstākļus vieglatlētikā, kādi ir Latvijā, kad mēģini visu laiku kaut ko darīt, uzlabot, bet neviens tevi “nedzird”, atbalsta Latvijas Olimpiskajā vienībā un Latvijas Olimpiskajā komitejā vispār nav, nav pat stadiona, kur ziemā trenēties, līdz ar to atrasties un strādāt tam visam tiešā tuvumā vairs nevēlos. Tāpēc interesantāk man šķiet būt fiziskās sagatavotības trenerim – kādā sporta klubā, komandā. Treniņos ASV iegūtās zināšanas man ļoti noderēs šādā darbā. Mani draugi arī gribēja Tev kaut ko pajautāt! Valda zināms stereotips, ka tumšādaini sportisti skrien un skries ātrāk par gaišādainajiem. Piemēram, sportisti no Kenijas aiziet citiem kā stāvošiem garām! Kā Tu vērtē šādu uzskatu, vai tur ir daļa taisnības?

Ļoti labs jautājums! Un tā arī dzīvē ir, ka tumšādaini sportisti skrien ātrāk. Anatomiski viņiem Ahilleja cīpsla ir garāka nekā baltādainajiem, līdz ar to muskuļu uzbūve ir nedaudz citādāka, tāpēc viņiem piemīt lielāks “atsperīgums” un ir iespējas skriet daudz ātrāk. Ja kādam šī “atspere” ir īsa, piemēram, kā man, tad lielu atspērienu skrienot neiegūt. Varu pateikt no personīgās pieredzes, jo, nodzīvojot un trenējoties ASV 9 gadus, tur visi mani labākie draugi bija tumšādaini. Viņi bija daudz atvērtāki, draudzīgāki, ģimeniskāki, pieņēma mani kā savējo, līdz ar to mūsu attiecības veidojās daudz draudzīgākas nekā ar baltādainajiem amerikāņiem. Treniņos universitātē (ASV Ronalds studēja The University of Texas at El Paso – E.O.) arī sapratu, ka man ir jāstrādā visvairāk – tur biju pirmais treniņā un pēdējais gāju mājās, kamēr tumšādainie sportisti varēja atļauties daudz vairāk slinkot, ieguldītā darba apjomu nevar pat salīdzināt! Man bija komandas biedrs, kurš vēl joprojām ir viens no ātrākajiem Eiropā – viņš ar visu slinkošanu varēja noskriet 100 metrus 9.90 sekundēs, kamēr es skrēju par 2 metriem lēnāk, 10.10 sekundēs… Tomēr tas noteikti nav iemesls, kāpēc baltādainie sportisti nevarētu skriet! Protams, tumšādainie sportisti ir daudz atlētiskāki, taču katram cilvēkam var būt kāds sporta veids, kas padodas labāk – basketbols, vieglatlētika, hokejs.   Bakalaura izglītību ieguvi ASV, The University of Texas at El Paso. Pastāsti nedaudz par šo savu studiju pieredzi! Kas atšķiras no studijām Latvijā, kas ir līdzīgi?

Noteikti atšķiras apjomi, cilvēku masas. Universitātē ASV, lai gan tā nebija no lielākajām, kopumā studēja ap 25 000 studentu, bakalaura līmenī – ap 20 000 studentu. Līdz ar to lekcijas varēja būt ļoti dažādas – nodarbībā varēja būt 10, 20 cilvēki, bet varēja būt arī lekcijas, kuras apmeklē ir 300 cilvēki. Pie šīm atšķirībām bija jāpierod, jo vienā nodarbībā bija aktīvi jādiskutē, kamēr citā tikai sēdi un klausies. Profesori arī bija ļoti dažādi – citiem patika runāties, diskutēt, citiem savukārt stāstīt; viss bija relaksētāk. Studējot maģistrantūrā Latvijas Universitātē (Ronalds šogad absolvēs LU Ekonomikas un vadības fakultātes maģistra studiju programmu “Vadības zinības”, specializācija “Starptautiskā ekonomika un bizness” – E.O.) man tieši tas arī patīk, ka nav tik milzīgs studentu skaits. Katru reizi ir jāsagatavojas nodarbībai, jo noteikti būs jārunā, jādiskutē, jāargumentē, kaut kas būs jādara, līdz ar to vienmēr jābūt gatavam, un tas ir ļoti forši. Jo ASV, kad bija t.s. lielās lekcijas, iespēja, ka tevi izsauks, bija minimāla, līdz ar to varēja vairāk “palaisties”, pildīt tikai mājasdarbus, gatavoties eksāmeniem, bet lekcijām varēja īpaši negatavoties. LU viss ir vairāk “par tēmu”, nav “pa gaisu” – tas noteikti arī ir atkarīgs no studiju līmeņa, jo LU EVF kā nekā studēju maģistrantūrā. Protams, nav jau arī tā, ka ASV studenti nestudē, bet pieeja studijām viennozīmīgi bija brīvāka. Spilgtā atmiņā palicis studentu daudzums, tā variācijas – varēja būt tā, ka semestri  esi jau nomācījies, un pēdējā lekcijā ieraugi pilnīgi jaunas sejas, kuras ne reizi neesi pat redzējis! Šovasar Tu absolvēsi Latvijas Universitāti, Ekonomikas un vadības fakultāti. Kāpēc pirms 2 gadiem izvēlējies tieši “Vadības zinību” maģistra studiju programmu, specializāciju “Starptautiskā ekonomika un bizness”?

Mans tētis ir absolvējis šo studiju programmu, viņš varēja kaut ko par to pastāstīt. Lasīju arī programmas aprakstu, un man likās, ka tā ir ļoti interesanta un šīs specifiskās zināšanas un iemaņas nākotnē noteikti varēšu izmantot – kā vadīt, ko un kā darīt. Man, kā jau sportistam, ir ambīcijas – gribu ne tikai vienkārši strādāt algotu darbu, bet gribu kādreiz tikt līdz tādam amatam, kur varētu vadīt, motivēt citus, līdz ar to vadības zinības dod man šo atspēriena punktu, pārliecību par sevi. Arī sportā esmu bijis komandas kapteinis, līdz ar to zināmas vadīšanas prasmes jau biju ieguvis, tomēr izglītība dod jau daudz profesionālākas zināšanas, kā darīt dažādas lietas. Starptautiskā ekonomika un bizness – jo visa mana ģimene ir zināmā mērā saistīta ar matemātiku, ekonomiku, finansēm. Brālis Henrijs un māsa Annija ir beiguši Rīgas Valsts 1. ģimnāziju, es arī tur beidzu 10. klasi. Brālis ir finanšu analītiķis, strādā Šveicē, māsa arī ir “ciparotāja”, tētis ir ekonomists, un arī mani vienmēr ir interesējušas šīs jomas – ekonomika, finanses, bizness. Tāpēc man šķita ļoti piemēroti izvēlēties atbilstošu studiju programmu, kas dod zināšanas, kas viennozīmīgi noder nākotnē. Un vai tagad vari teikt, ka izvēle bijusi pareiza? Vai kādu brīdi nav bijis jāšaubās par savu izvēli?

Nē, šaubījies neesmu! Patika gan priekšmeti, gan pasniedzēji – liels paldies pasniedzējiem! Katrs no priekšmetiem ir bijis atšķirīgs. Ar kursabiedriem smējāmies, ka ir bijuši gan ļoti grūtie priekšmeti, kur bija, ko pasvīst un pacīnīties, pārsvarā pie profesores Margaritas Dunskas, gan priekšmeti, kur varēja vairāk paspriedelēt, parunāt, vairāk no sevis dot. Pie profesores M.Dunskas bija milzīgi materiālu apjomi, kas bija jāzina, tur nevarēja “izlīst” un, teiksim, no pieredzes kaut ko pierakstīt, izdomāt… Bet bija ļoti interesanti! 

Kuri no pasniedzējiem vēl Tev palikuši atmiņā? Kuri bija tie lādzīgie vai visstingrākie? Man ir jāpasaka liels paldies visiem pasniedzējiem! Jo visi bija ļoti pretimnākoši – tā kā pēdējos 2 gadus cīnījos ar savām sporta traumām, veselības problēmām, tad pasniedzēji vienmēr nāca pretī. Ne jau deva kādas atlaides, bet, piemēram, pagarināja kādu termiņu, ļāva uzrakstīt kādu kontroldarbu, eksāmenu vēlāk. Visu cieņu, jo nebija tā, ka kāds pateiktu – tavs vilciens, vecīt, ir aizgājis! Ļoti pretimnākoša ir profesore Ērika Šumilo – iespaids par viņu varētu būt tāds, ka viņa ir ļoti stingra, taču viņa ir tik saprotoša un pozitīvs cilvēks! Arī jau minētā profesore M.Dunska, kā arī mana maģistra darba vadītāja, profesore Daina Šķiltere. Atceros viņas “Risku vadīšanas” lekcijas, viņa ir tik enerģiska! Principā man būtu jānosauc visi pasniedzēji!

Vai Tev iznāca pabaudīt arī LU studentu dzīvi un sadzīvi, piedalīties pasākumos?   Manā gadījumā vairāk laika aizņēma ģimene, nedaudz arī sports. Tā kā pēdējo gadu arī strādāju, tad arī darbs aizņēma daļu laika. Studentu aktivitātēs īpaši neiesaistījos, lai gan informāciju par tiem saņēmu, pamanīju, zināju, kas notiek. Pāris reizes aizgāju uz LU studentu Biznesa inkubatora rīkotajiem semināriem, biznesa vakariem. Studiju procesā biju arī uz vieslekcijām, kurās bija interesanti paklausīties cilvēkos, kas darbojas ārpus LU. Kursā mums ir sava kursabiedru grupiņa, bet lielākoties bijām kopā studijās. Pagājušajā akadēmiskajā gadā, kad nolikām pēdējo eksāmenu pie pasniedzēja Grigorija Oļevska, aizgājām ar kursabiedriem uz Vecrīgu, pasēdēt pie alus kausa. Grigorijs Oļevskis arī ir viens no man mīļākajiem pasniedzējiem! Priekšmets pie viņa bija tāds “niknais”, tāpēc pēc eksāmena toreiz visiem bija liels atvieglojums. Katrā gadījumā – viena no iespējām, kad jums visiem būs iespēja vēlreiz satikties, būs vasaras izlaiduma balle, kuru katru gadu fakultāte rīko jaunajiem absolventiem pēc izlaidumiem. Šogad balle būs 21. jūnijā, tā ka – varēsiet vēl sapulcēties!

Domāju, ka noteikti nāksim! Gribētos arī personīgi vēlreiz aprunāties ar mācībspēkiem, pateikties. Ko Tu tālāk darīsi ar LU Ekonomikas un vadības fakultātē iegūtajām zināšanām? Tu jau minēji, ka gribētu vadīt, motivēt cilvēkus, varbūt tas būs Tavs privātais uzņēmums?

Varbūt ar gadiem jā. Ar laiku saprotu, ka paša lieta ir paša, un uz to ir jāiet. Ja vēlies pats kontrolēt, vadīt visu, darīt, kā uzskati par pareizu, tad ir jāveido pašam savs uzņēmums, ko noteikti vēlas darīt daudzi. Taču šobrīd man noteikti jāattīstās darbā, kur es esmu, banku sfērā, jo, lai gan strādāju tur kopš 2015. gada novembra, jau tajā pašā mēnesī dabūju mēneša darbinieka balvu! Vadība novērtē to, ka māku runāt, “lasīt” cilvēkus, komunicēt ar kolēģiem – lai gan birojs ir liels un esmu vēl salīdzinoši jauns darbinieks, man izdodas atrast kopīgu valodu ar visiem, sarunāt un nokārtot dažādas lietas. Vadība arī pamana un novērtē manas vadīšanas spējas, palīdz man attīstīties par mentoru, vadītāju zināmā līmenī. Varētu jau pēc pāris gadiem mēģināt kandidēt uz menedžera statusu. Šeit man viennozīmīgi palīdz gan sportā gūtā pieredze, gan LU EVF studijās iegūtais. Turpinot vēl nedaudz par sportu – kas no notiekošā Latvijas sportā dzīvē Tev šķiet visinteresantākais, kam aktīvi seko līdzi? Nerunāsim par nejauko virtuvi, kas bieži vien parādās medijos, bet par labo – kam seko līdzi, kādiem sporta veidiem, sportistiem, treneriem?

Man un manai ģimenei ir vairāki “mīluļi”, kurus es arī personīgi pazīstu. Sekoju līdzi Zemgus Girgensona gaitām, ar ģimeni fanojam par Kristapu Porziņģi, ceļamies un krītam par Ernestu Gulbi. Runājot par Ernestu Gulbi – pāris gadus atpakaļ, kad viņš apspēlēja šveicieti Rodžeru Federeru, mans brālis Šveicē lepns gāja uz darbu, kolēģi un priekšnieks bija uz viņu apvainojušies! Brālis pirms tam kolēģiem bija teicis, ka Ernests uzvarēs, kolēģi neticēja! Priekšnieks pat neesot nākamajā dienā pēc Ernesta uzvaras ar Henriju runājis. Protams, vienmēr esmu turējis īkšķus un vienmēr to darīšu par Māri Štrombergu, kurš man ir ļoti labs draugs, esam ar visu ģimeni ciemojušies pie viņa Kalifornijā. Arī starp vieglatlētiem ir tādi, par kuriem fanoju, piemēram, Māris Urtāns. Komandu sportā sekoju līdzi hokejam, ļoti žēl, ka šī gada Pasaules hokeja čempionātam nesanāca savākt visu izlasi līdz galam, ka džekiem bija traumas… Būtu sanākusi tāda komanda, ka daudziem būtu jāuzmanās! Protams, arī bobslejs – skatos visas sacensības, braucienus, noteikti sekoju līdzi. Principā man ir liela cieņa pret visiem mūsu sportistiem, kas cīnās, pierāda sevi, lai kādā sporta veidā tas arī nebūtu. Kas ir Tavi paraugi dzīvē, no kā iedvesmojies, kā darīt dažādas lietas?

Vienmēr man ļoti labs piemērs ir bijis mans tētis. Ne tikai sportā – ar padomu un trenēšanu, bet ar visu to, kāds viņš ir pēc savas būtības. Jo viņš ir gatavs pilnīgi visu atdot ģimenei un bērniem. Tētis vienmēr ir rāvies melnās miesās, lai bērniem nekā netrūktu. Kā tēvs viņš ir bijis ļoti stingrs un prasīgs, bet arī ļoti taisnīgs. Viņš ir piemērs, kā man audzināt savus bērnus, jo arī es mēģinu būt ļoti stingrs, bet taisnīgs. Tā kā mans pirmais bērns ir meitiņa, ir grūti būt stingram pret viņu – ir pat bijis tā, ka pats vairākas dienas pārdzīvoju, ka man ir bijis jābūt stingram pret savu mazo princesi! Tētis ir mans piemērs. Manuprāt, viņš ir ļoti labi, pat izcili ticis galā ar savu tēva pienākumu. Esam izauguši trīs bērni, visiem ir augstākā izglītība – man tūlīt būs maģistra grāds, māsa plāno studēt doktorantūrā, brālis pabeidzis vienu no pasaules top 15 biznesa skolām – Hult International Business School Šanhajā. Brālis pēdējos 3 gadus arī ir bijis mans sponsors – ja kaut ko darīju sportā, tad tas bija nevis ar, teiksim, Latvijas Olimpiskās vienības vai kāda cita atbalstu, bet tikai ar brāļa un ģimenes atbalstu. Vecāki mani pabaroja, brālis sūtīja naudu visam tam, ko man vajadzēja. Tāpēc mana lielākā pateicība ir arī manai ģimenei – ne tikai sportā, bet arī studijās, jo viņi mani vienmēr ir atbalstījuši, motivējuši. Mamma un tētis mūs, bērnus, ir izaudzinājuši par ļoti saliedētiem, tuviem cilvēkiem, viņiem tā arī ir lielāka laime – redzēt, ka bērniem ir tik labas attiecības. Plānoju arī savus mazos audzināt tā, lai mēs visi būstu saliedēti un neatdalāmi.     Vai Tu ieteiktu vidusskolēniem un jau esošiem bakalauriem studēt, vai Tu ieteiktu nākt studēt tieši uz Latvijas Universitāti?

Noteikti! Varbūt tagad izklausīšos pēc opja, bet noteikti ir jāstudē! Paldies Dievam, ka man un apkārtējiem ir ieticis prāta mani bakstīt, balstīt un motivēt studēt, jo pat tādas domas nav bijis, ka varētu, piemēram, pēc vidusskolas pabeigšanas nestudēt, bet, teiksim, braukt uz Angliju strādāt. Nekad mūžā! Pašas par sevi saprotamas šķita bakalaura studijas, tad arī maģistrantūra, jo izglītība ir vajadzīga – tā ir sevis attīstīšana. Protams, studijas ir arī mācīšanās, tās ir process, kad gūsti ļoti daudz dažādu zināšanu, bet kopā tas viss ir sevis attīstīšanas process. Un cilvēki attīstās visur un visu laiku! Ja jaunieši sēdēs uz vietas un neattīstīs sevi, tad iespēju sevi pierādīt un izsisties dzīvē viņiem ar laiku kļūs arvien mazāk. Ja gribi dzīvē ko sasniegt, ja tev ir ambīcijas, tad ir jāmācās. Pilnīgi noteikti ieteiktu nākt studēt uz Latvijas Universitāti, jo šeit ir ļoti labi, zinoši un savās jomās vadoši mācībspēki, ar iespaidīgiem CV! Tā ir privilēģija – mācīties pie tādiem pasniedzējiem. Noteikti ieteiktu studēt LU arī sportot gribētājiem, jo ir iespējas turpināt nodarboties ar to sporta veidu, kas patīk un kurā esi spējīgs, ar rezultātiem, iespējas pārstāvēt Latvijas Universitāti tās sporta komandās, saņemt ievērojamas studiju maksas atlaides, braukt uz sacensībām. Šeit man jāpasaka milzīgs paldies LU Sporta servisa centra vadītājam Uģim Biseniekam, viņš komplektē LU sporta komandas. Kad pirms 2 gadiem runāju ar Uģi, biju ļoti pārsteigts, jo LU struktūra sāk atgādināt ASV – nebiju iepriekš dzirdējis, ka arī Latvijā ir tādas komandas, kur sportotājiem sedz studiju maksu, ir sacensību iespējas! Uģis ir ņēmis piemēru no ASV, un tas ir apsveicami, ka viņš iet uz priekšu un attīsta šo ilgtspējīgo ideju. Vairs nav tā, kā bija manā laikā – ja gribi mācīties un sportot vienlaicīgi, tad jākāpj lidmašīnā un jābrauc uz ASV. LU tiek dota šāda iespēja – studēt un sportot! Noteikti vēlos iedrošināt visus vidusskolēnus un arī tos, kam jau ir bakalaura grāds – studēt un studēt LU, jo LU dod fantastiskas iespējas! Kāds būtu Tavs novēlējums visiem, kas šogad absolvēs vai nu vidusskolu vai bakalaura studijas? 

Neatslābstiet! Izdomājiet, ko gribiet studēt, un uz priekšu! Nelidinieties pa mākoņiem, neplānojiet izklaides, bet domājiet par savu nākotni! Tas noteikti atmaksāsies. Patlaban visa pamatā ir studijas un izglītība. Nav vairs tie laiki, kad tikai katram desmitajam bija augstākās izglītības diploms – tagad visi attīstās, ir ļoti daudz studēt gribētāju, konkurence uz labām darbavietām palielinās. Ar bakalaura grādu nekas nebeidzas, arī ar maģistra grādu nekas nebeidzas, jo ir daudz maģistru un ir daudz gudru cilvēku Latvijā, kas saasina konkurenci. Sevi būs jāpierāda, jāizcīna sava vieta zem saules! Tāpēc ir jāmācās.

Un ko Tu gribētu novēlēt pats sev? Lai man veicas sasniegt profesionālajā dzīvē to, ko esmu sasniedzis sportā, lai tas man atmaksājas. Pametu sportu, jo nejutu atgriezenisko saiti – rezultāts it kā ir, bet nevienam citam, izņemot mani un manu ģimeni, tas nebija vajadzīgs. Izskrēju Latvijas rekordu, bet nevienam tas nebija vajadzīgs. Tāpēc novēlu sev, lai profesionālajā dzīvē ar tikpat lielu ieguldīto darbu, kā veltīju sportam, šī atgriezeniskā saite būtu, lai es justu novērtējumu un gandarījumu, lai varētu nodrošināt savus bērnu, ģimeni. Ja esi novērtēts, arī tava motivācija ir daudz augstāka; ir motivācija – ir produktivitāte utt. Gribu būt labs piemērs saviem bērniem!