Ramona Rupeika-Apoga: Finanšu centrs – kas tas ir un vai mums tas ir vajadzīgs?

Iemesli tam, kāpēc finanšu resursi tiek pārvietoti, ir vairāki:  - tiek meklēti jauni tirgi un peļņas avoti;  - tiek diversificēta esošā darbība; - tiek meklēts izdevīgāks nodokļu režīms;  - ir iespēja iegūt kvalitatīvāku pakalpojumu;  - tiek nodrošināta konfidencialitāte;  - politiskā stabilitāte un drošība.  Daļa no pārvietojamajiem finanšu resursiem paliek pašos finanšu centros, bet daļa tiek novirzīta tālāk. Šī procesa rezultātā veidojas dažāda mēroga finanšu centri. Globālie FC apkalpo visu pasauli un piedāvā ļoti plašu pakalpojumu spektru – tādi ir Londona un Ņujorka. Reģionālie FC strādā noteiktā starptautiskā reģionā (Eiropa, Āzija u.c. ), piemēram, Dubaja, Honkonga, Singapūra. Nacionālie FC orientējas uz vietējiem rezidentiem – tie ir Tokija, Parīze, Frankfurte, Sidneja. Savukārt ārzonu finanšu centri nodrošina klientiem pievilcīgu nodokļu režīmu un konfidencialitāti – tie ir Kaimanu salas, Gibraltārs, Menas sala, Lihtenšteina, Monako. Arī finanšu centru funkcionālā specializācija ir atšķirīga, daži ir universāli, bet citi specializējas uz noteiktiem pakalpojumiem. Katra finanšu centra stāsts ir unikāls, bet var saskatīt kopējās pazīmes. Vēsturiskos faktorus – daudzi finanšu centri bija, ir un būs svarīgi tirdzniecības centri, turklāt finansēm piemīt aglomerācijas ekonomikas (koncentrācijas) daba. Politiskos faktorus – ja kapitāls jūtas nedrošs, tas meklē alternatīvas, bieži vien – kapitāla bēgšanas formā. Nozīme ir arī ekonomiskajiem un ģeogrāfiskajiem faktoriem. Piemēram, Honkonga kļuva par starptautisku reģionālo finanšu centru pagājušā gadsimta 40.gados, kad tās lielais kaimiņš Ķīna piedzīvoja politiskās nestabilitātes periodu. Šobrīd tā ieņem 4.vietu globālajā finanšu centru indeksā (GFCI20). Pārdomāta fiskālā un monetārā politika, liberāla valdības politika attiecībā uz nerezidentiem un tiesiskā bāze, kas veidota, balstoties uz Lielbritānijas tiesību normām, veicinājusi Honkongas izaugsmi par reģionālo finanšu centru. Savukārt Dublina strauji attīstās kā Eiropas reģionālais finanšu centrs (31.vieta GFCI20), pateicoties ļoti attīstītai finanšu infrastruktūrai un labvēlīgam nodokļu režīmam. Runājot par Rīgas potenciālu kļūt par starptautisko finanšu mezglu, ir jāatzīmē, ka mēs jau zināmā mērā esam kļuvuši par finanšu centru (52. vieta GFCI20), kas apkalpo starptautiskos klientus no Austrumeiropas (Krievija, Ukraina, Baltkrievija, Moldovas Republika), Dienvidkaukāza reģiona (Armēnija, Azerbaidžāna, Gruzija) un Vidusāzijas (Kazahstāna, Kirgizstāna Tadžikistāna, Turkmenistāna, Uzbekistāna). Rīgai piemīt vairākas priekšrocības, lai tā attīstītos kā reģionālā mēroga finanšu centrs. Šeit ir labvēlīga uzņēmējdarbības vide un zemi politiskie riski; ir iespēja saņemt kvalitatīvus finanšu pakalpojumus ar konkurētspējīgām izmaksām; pieejams augsti kvalificēts personāls, kas brīvi pārvalda angļu un krievu valodu; darbojas vairākas konvencijas par dubulto nodokļu neaplikšanu ar potenciālo klientu valstīm; regulējošā vide atbilst starptautiskām prasībām un standartiem. Lai kļūtu par vadošo reģionālo finanšu centru, ir nepieciešama arī atbilstoša valsts politika. Finanšu centru vidū pastāv ļoti asa konkurence. Pagaidām Latvija ir vadošā starp Baltijas valstīm ārvalstu klientu finansējuma piesaistes ziņā (apmēram 78% no visiem starptautiskajiem noguldījumiem trijās Baltijas valstīs ir noguldīti Latvijas bankās), taču bez valsts atbalsta un izpratnes par nozares attīstību un lomu tautsaimniecībā šo pozīciju varam ātri zaudēt. Jau šobrīd Igaunijā valsts politika finanšu sektora attīstībā un finanšu pakalpojumu eksporta atbalstā ir daudz pretimnākošāka nekā Latvijā. Dažu baņķieru vidū pastāv viedoklis, ka viens no variantiem, kā turpināt attīstīt biznesu, ir pāriet uz Igaunijas jurisdikciju, attiecīgi arī papildinot kaimiņvalsts budžetu, nomaksājot nodokļus tur, nevis Latvijā.Daļa no pārvietojamajiem finanšu resursiem paliek pašos finanšu centros, bet daļa tiek novirzīta tālāk. Šī procesa rezultātā veidojas dažāda mēroga finanšu centri. Globālie FC apkalpo visu pasauli un piedāvā ļoti plašu pakalpojumu spektru – tādi ir Londona un Ņujorka. Reģionālie FC strādā noteiktā starptautiskā reģionā (Eiropa, Āzija u.c. ), piemēram, Dubaja, Honkonga, Singapūra. Nacionālie FC orientējas uz vietējiem rezidentiem – tie ir Tokija, Parīze, Frankfurte, Sidneja. Savukārt ārzonu finanšu centri nodrošina klientiem pievilcīgu nodokļu režīmu un konfidencialitāti – tie ir Kaimanu salas, Gibraltārs, Menas sala, Lihtenšteina, Monako. Arī finanšu centru funkcionālā specializācija ir atšķirīga, daži ir universāli, bet citi specializējas uz noteiktiem pakalpojumiem. Katra finanšu centra stāsts ir unikāls, bet var saskatīt kopējās pazīmes. Vēsturiskos faktorus – daudzi finanšu centri bija, ir un būs svarīgi tirdzniecības centri, turklāt finansēm piemīt aglomerācijas ekonomikas (koncentrācijas) daba. Politiskos faktorus – ja kapitāls jūtas nedrošs, tas meklē alternatīvas, bieži vien – kapitāla bēgšanas formā. Nozīme ir arī ekonomiskajiem un ģeogrāfiskajiem faktoriem. Piemēram, Honkonga kļuva par starptautisku reģionālo finanšu centru pagājušā gadsimta 40.gados, kad tās lielais kaimiņš Ķīna piedzīvoja politiskās nestabilitātes periodu. Šobrīd tā ieņem 4.vietu globālajā finanšu centru indeksā (GFCI20). Pārdomāta fiskālā un monetārā politika, liberāla valdības politika attiecībā uz nerezidentiem un tiesiskā bāze, kas veidota, balstoties uz Lielbritānijas tiesību normām, veicinājusi Honkongas izaugsmi par reģionālo finanšu centru. Savukārt Dublina strauji attīstās kā Eiropas reģionālais finanšu centrs (31.vieta GFCI20), pateicoties ļoti attīstītai finanšu infrastruktūrai un labvēlīgam nodokļu režīmam. Runājot par Rīgas potenciālu kļūt par starptautisko finanšu mezglu, ir jāatzīmē, ka mēs jau zināmā mērā esam kļuvuši par finanšu centru (52. vieta GFCI20), kas apkalpo starptautiskos klientus no Austrumeiropas (Krievija, Ukraina, Baltkrievija, Moldovas Republika), Dienvidkaukāza reģiona (Armēnija, Azerbaidžāna, Gruzija) un Vidusāzijas (Kazahstāna, Kirgizstāna Tadžikistāna, Turkmenistāna, Uzbekistāna). Rīgai piemīt vairākas priekšrocības, lai tā attīstītos kā reģionālā mēroga finanšu centrs. Šeit ir labvēlīga uzņēmējdarbības vide un zemi politiskie riski; ir iespēja saņemt kvalitatīvus finanšu pakalpojumus ar konkurētspējīgām izmaksām; pieejams augsti kvalificēts personāls, kas brīvi pārvalda angļu un krievu valodu; darbojas vairākas konvencijas par dubulto nodokļu neaplikšanu ar potenciālo klientu valstīm; regulējošā vide atbilst starptautiskām prasībām un standartiem. Lai kļūtu par vadošo reģionālo finanšu centru, ir nepieciešama arī atbilstoša valsts politika. Finanšu centru vidū pastāv ļoti asa konkurence. Pagaidām Latvija ir vadošā starp Baltijas valstīm ārvalstu klientu finansējuma piesaistes ziņā (apmēram 78% no visiem starptautiskajiem noguldījumiem trijās Baltijas valstīs ir noguldīti Latvijas bankās), taču bez valsts atbalsta un izpratnes par nozares attīstību un lomu tautsaimniecībā šo pozīciju varam ātri zaudēt. Jau šobrīd Igaunijā valsts politika finanšu sektora attīstībā un finanšu pakalpojumu eksporta atbalstā ir daudz pretimnākošāka nekā Latvijā. Dažu baņķieru vidū pastāv viedoklis, ka viens no variantiem, kā turpināt attīstīt biznesu, ir pāriet uz Igaunijas jurisdikciju, attiecīgi arī papildinot kaimiņvalsts budžetu, nomaksājot nodokļus tur, nevis Latvijā.