Akadēmiskais centrs
Pēdējo desmit gadu laikā aptuveni ceturtdaļmiljons iedzīvotāju izceļojuši no Latvijas labākas dzives meklējumos. Daļa pēc vairāku gadu darba vai mācībām atgriežas. Remigranti ir kādi 7-8% no visas Latvijas sabiedrības, spriež Latvijas Universitātes profesors Mihails Hazans, kura vadībā izstrādāts LU Diasporas un migrācijas pētījumu centra pētījums par remigrāciju Latvijā.
Ceturtā daļa no pārbraucējiem neredz Latviju kā savu nākotnes mītnes zemi - tik skaudru ainu paver pērn novembrī veiktais pētījums, kurā plašu aptaujas anketu aizpildījuši vairāk nekā 3000 cilvēku, kas atgriezušies Latvijā, sākot no 2005. gada. Atbildes rāda, ka tipisks Latvijas remigrants ir 25-34 gadu vecs vīrietis bez augstākās izglītības. Nedaudz mazāk par pusi no visiem ir sievietes, trešā daļa aptaujāto - ar augstāko izglītību. Lielākoties remigranti atgriezušies no Lielbritānijas, Īrijas, ziemeļvalstīm un Vācijas.
Pietrūka tuvinieku, māca ilgas pēc mājām - biežākie atgriešanās iemesli ir emocionāli. Katrs ceturtais atgriezies ģimenes vai personīgu apstākļu dēļ, katram piektajam gribējās, lai Latvijā dzīvo un mācās viņa bērni. Racionālie iemesli minēti retāk, piemēram, 7% plāno sākt savu biznesu, bet pavisam remigrantu vidū šāda iecere ir katram piektajam. Tas ir krietni augstāks īpatsvars nekā sabiedrībā kopumā. 6% nolēmuši atgriezties, jo saņēmuši pievilcīgu darba piedāvājumu. Starp remigrantiem, kas augstāko izglītību ieguvuši ārzemēs, pievilcīgs darba piedāvājums bijis atgriešanās iemesls daudz biežāk - 17%.
Tomēr ekonomiskie iemesli neveido pamatu, lai atgrieztos vairākums. Gluži pretēji - 72% no visiem atklāj, ka Latvijā tikai ar grūtībām savelk kopā galus, kamēr ārzemēs šādu problēmu juta tikai 11%. «Zinājām, ka nostalģija un emocijas ir galvenais dzinējspēks, bet likās, ka remigranti tomēr iekārtojas tā, lai nebūtu tik neapmierināti ar atalgojumu. Taču izskatās, ka liela daļa savu atalgojumu šeit uzskata par pilnīgi neadekvātu,» pārsteigumu neslēpj profesors Hazans. Turklāt liela daļa apmetas nevis lielpilsētās, kur varētu būt plašākas darba iespējas, bet atgriežas mazpilsētās un laukos, no kurienes izceļojuši.
Par spīti lielajai neapmierinātībai ar dzīves apstākļiem un atalgojumu, remigranti Latvijā nopelna vairāk nekā vidējais iedzīvotājs. Katrs trešais remigrants pelna virs 700 eiro mēnesī, bet visu strādājošo vidū tas izdodas tikai katram piektajam. Savukārt zem 450 eiro pelna 46% no visiem strādājošajiem bet tikai 34% no remigrantiem. Tātad, neraugoties uz salīdzinoši dāsnāku atalgojumu, viņi vērtējumos ir daudz kritiskāki, jo salīdzina dzīvi šeit ar ārzemēs pieredzēto, spriež profesors.
Uzmanību pievērš fakts, ka tikai nepilna trešdaļa aptaujāto atzinuši - savā darbā valsts sektorā tagad pielieto ārzemēs iegūto pieredzi un zināšanas. Turpretī privātuzņēmumos ar ārvalstu kapitālu šādas iespējas ir plašākas - apstiprinoši atbildējusi puse tajos strādājošo remigrantu. «Tas ir neizmantots potenciāls, kas varbūt netieši liecina par to, ka valsts pārvaldē jaunas zināšanas un radošums netiek īpaši augstu vērtēts,» atzīst profesors Hazans.
NAV NO MĒNESS, BET... Nupat noslēgusies valsts īstenota trīs gadus ilga remigrācijas atbalsta programma. Plānoto trīs miljonu eiro vietā tai gan piešķirts tikai aptuveni pusotrs. Programmas ietvaros ap 300 cilvēku apguvuši latviešu valodu, uzlabota Valsts nodarbinātības aģentūras mājaslapa, lai darba piedāvājumi būtu pieejamāki. Pēdējo divu gadu laikā darba piedāvājumi no ārzemēm skatīti vairāk nekā 75 tūkstošus reižu gadā, stāsta Ekonomikas ministrijas pārstāvji Jānis Salmiņš un Agnese Rožkalne. Daudzi ārzemju latvieši apmeklējuši LIAA organizētos biznesa forumus. Programmas ietvaros Izglītības ministrija skolu aptaujās noskaidrojusi, ka tajās mācās ap 500 remigrantu bērnu. Noskaidrojot skolēnu problēmas, pieņemti MK noteikumi par atbalstu šiem bērniem, rīkotas mācības skolotājiem par bērnu integrēšanu.
Lai gan vēlme audzināt bērnus Latvijā ir viens no būtiskiem atgriešanāsiemesliem, trešdaļa no visiem remigrantiem, kuru ģimenēs aug nepilngadīgi bērni, pie iedzīvošanās grūtībām min ar izglītību saistītas problēmas, jo īpaši skolas vidi un attieksmi.
Valsts iestāžu paveikto profesors Ha-zans vērtē skarbi: «Sarežģījumi, kas saistīti ar institūcijām, - attieksme, informācijas trūkums. Tās ir grūtības, kurām nevajadzēja būt. Izskatās, ka šajā jautājumā nekas nav izdarīts. Ja ir, tad tas nestrādā.»
Neapmierinātība ar dzīves apstākļiem remigrantiem ir lielāka nekā pārējiem iedzīvotājiem. Tajā skaitā valdības darbu kā pilnīgi neapmierinošu vērtē 64% remigrantu. Apmierināti ar to ir tikai 7,5% aptaujāto, kamēr vidēji Latvijā šis rādītājs ir 19,4%.
Pagaidām tikai nedaudz vairāk nekā desmitā daļa remigrantu spēj iedzīvoties bez grūtībām. 40% ir grūtības atrast darbu, trešdaļai - pierast pie atšķirīgas darba kultūras. «Tas ir pārsteigums,»
iesaucas profesors Hazans. «Šie cilvēki nav no Mēness nokrituši, liela daļa šeit ir strādājuši, tomēr vairāku gadu laikā, kas pavadīti ārzemēs, šejienes darba kultūra viņiem kļuvusi sveša.» Publicēts žurnālā "Ir" 06.04.2017.
Ceturtā daļa no pārbraucējiem neredz Latviju kā savu nākotnes mītnes zemi - tik skaudru ainu paver pērn novembrī veiktais pētījums, kurā plašu aptaujas anketu aizpildījuši vairāk nekā 3000 cilvēku, kas atgriezušies Latvijā, sākot no 2005. gada. Atbildes rāda, ka tipisks Latvijas remigrants ir 25-34 gadu vecs vīrietis bez augstākās izglītības. Nedaudz mazāk par pusi no visiem ir sievietes, trešā daļa aptaujāto - ar augstāko izglītību. Lielākoties remigranti atgriezušies no Lielbritānijas, Īrijas, ziemeļvalstīm un Vācijas.
Pietrūka tuvinieku, māca ilgas pēc mājām - biežākie atgriešanās iemesli ir emocionāli. Katrs ceturtais atgriezies ģimenes vai personīgu apstākļu dēļ, katram piektajam gribējās, lai Latvijā dzīvo un mācās viņa bērni. Racionālie iemesli minēti retāk, piemēram, 7% plāno sākt savu biznesu, bet pavisam remigrantu vidū šāda iecere ir katram piektajam. Tas ir krietni augstāks īpatsvars nekā sabiedrībā kopumā. 6% nolēmuši atgriezties, jo saņēmuši pievilcīgu darba piedāvājumu. Starp remigrantiem, kas augstāko izglītību ieguvuši ārzemēs, pievilcīgs darba piedāvājums bijis atgriešanās iemesls daudz biežāk - 17%.
Tomēr ekonomiskie iemesli neveido pamatu, lai atgrieztos vairākums. Gluži pretēji - 72% no visiem atklāj, ka Latvijā tikai ar grūtībām savelk kopā galus, kamēr ārzemēs šādu problēmu juta tikai 11%. «Zinājām, ka nostalģija un emocijas ir galvenais dzinējspēks, bet likās, ka remigranti tomēr iekārtojas tā, lai nebūtu tik neapmierināti ar atalgojumu. Taču izskatās, ka liela daļa savu atalgojumu šeit uzskata par pilnīgi neadekvātu,» pārsteigumu neslēpj profesors Hazans. Turklāt liela daļa apmetas nevis lielpilsētās, kur varētu būt plašākas darba iespējas, bet atgriežas mazpilsētās un laukos, no kurienes izceļojuši.
Par spīti lielajai neapmierinātībai ar dzīves apstākļiem un atalgojumu, remigranti Latvijā nopelna vairāk nekā vidējais iedzīvotājs. Katrs trešais remigrants pelna virs 700 eiro mēnesī, bet visu strādājošo vidū tas izdodas tikai katram piektajam. Savukārt zem 450 eiro pelna 46% no visiem strādājošajiem bet tikai 34% no remigrantiem. Tātad, neraugoties uz salīdzinoši dāsnāku atalgojumu, viņi vērtējumos ir daudz kritiskāki, jo salīdzina dzīvi šeit ar ārzemēs pieredzēto, spriež profesors.
Uzmanību pievērš fakts, ka tikai nepilna trešdaļa aptaujāto atzinuši - savā darbā valsts sektorā tagad pielieto ārzemēs iegūto pieredzi un zināšanas. Turpretī privātuzņēmumos ar ārvalstu kapitālu šādas iespējas ir plašākas - apstiprinoši atbildējusi puse tajos strādājošo remigrantu. «Tas ir neizmantots potenciāls, kas varbūt netieši liecina par to, ka valsts pārvaldē jaunas zināšanas un radošums netiek īpaši augstu vērtēts,» atzīst profesors Hazans.
NAV NO MĒNESS, BET... Nupat noslēgusies valsts īstenota trīs gadus ilga remigrācijas atbalsta programma. Plānoto trīs miljonu eiro vietā tai gan piešķirts tikai aptuveni pusotrs. Programmas ietvaros ap 300 cilvēku apguvuši latviešu valodu, uzlabota Valsts nodarbinātības aģentūras mājaslapa, lai darba piedāvājumi būtu pieejamāki. Pēdējo divu gadu laikā darba piedāvājumi no ārzemēm skatīti vairāk nekā 75 tūkstošus reižu gadā, stāsta Ekonomikas ministrijas pārstāvji Jānis Salmiņš un Agnese Rožkalne. Daudzi ārzemju latvieši apmeklējuši LIAA organizētos biznesa forumus. Programmas ietvaros Izglītības ministrija skolu aptaujās noskaidrojusi, ka tajās mācās ap 500 remigrantu bērnu. Noskaidrojot skolēnu problēmas, pieņemti MK noteikumi par atbalstu šiem bērniem, rīkotas mācības skolotājiem par bērnu integrēšanu.
Lai gan vēlme audzināt bērnus Latvijā ir viens no būtiskiem atgriešanāsiemesliem, trešdaļa no visiem remigrantiem, kuru ģimenēs aug nepilngadīgi bērni, pie iedzīvošanās grūtībām min ar izglītību saistītas problēmas, jo īpaši skolas vidi un attieksmi.
Valsts iestāžu paveikto profesors Ha-zans vērtē skarbi: «Sarežģījumi, kas saistīti ar institūcijām, - attieksme, informācijas trūkums. Tās ir grūtības, kurām nevajadzēja būt. Izskatās, ka šajā jautājumā nekas nav izdarīts. Ja ir, tad tas nestrādā.»
Neapmierinātība ar dzīves apstākļiem remigrantiem ir lielāka nekā pārējiem iedzīvotājiem. Tajā skaitā valdības darbu kā pilnīgi neapmierinošu vērtē 64% remigrantu. Apmierināti ar to ir tikai 7,5% aptaujāto, kamēr vidēji Latvijā šis rādītājs ir 19,4%.
Pagaidām tikai nedaudz vairāk nekā desmitā daļa remigrantu spēj iedzīvoties bez grūtībām. 40% ir grūtības atrast darbu, trešdaļai - pierast pie atšķirīgas darba kultūras. «Tas ir pārsteigums,»
iesaucas profesors Hazans. «Šie cilvēki nav no Mēness nokrituši, liela daļa šeit ir strādājuši, tomēr vairāku gadu laikā, kas pavadīti ārzemēs, šejienes darba kultūra viņiem kļuvusi sveša.» Publicēts žurnālā "Ir" 06.04.2017.
