Gundars Bērziņš: Iemantot kritisko domāšanu

Tagad pēc gada, gaidīti vai negaidīti, pār Latviju nograndis sprādziens, kas sašūpojis paša Latvijas Bankas prezidenta darbu un dzīvi, vienlaikus liekot pieņemt lēmumu pašlikvidēties ABLV Bank, radot bažas par visas mūsu finanšu sistēmas stāvokli.  Tā kā mēs atkal no valdības dzirdam frāzes par stabilitāti un to, ka notiekošais mūsu ekonomiku neietekmēs, gribējās saklausīt lietpratīgu viedokli par pašlaik notiekošo. Arī par to, kā mūsu ekonomika attīstījusies gados pēc neatkarības atgūšanas. Tāpēc žurnālā Baltijas Koks saruna ar Latvijas universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes dekānu, asociēto profesoru GUNDARU BĒRZIŅU.  - ASV finanšu pārzinātāji atsūta Latvijai ziņojumu, kurā brīdina par nekārtībām mūsu banku sistēmā, atņem iespēju darbībām ar dolāriem, pārmetumus vēršot arī pret vienu konkrētu banku - ABLV Bank. Šajā situācijā premjers Māris Kučinskis un finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola sabiedrībai paziņo, ka viss ir kārtībā un šis notikums neatstās ietekmi uz mūsu finanšu jomu. Kāds ir jūsu viedoklis par pašlaik notiekošo?  - Es to redzu kā ļoti nopietnu krīzes situāciju, jo bankas ir visas ekonomikas pamats, tās asinsrite. Līdz ar to banku nozīmību nedrīkst novērtēt par zemu. ABLV Bank ir trešā lielākā Latvijas banka, un tā nodrošināja nozīmīgas investīcijas mūsu valstī. Turklāt šī banka bija gandrīz vienīgā nacionālā kapitāla finanšu institūcija. Pasaulē viens no svarīgākajiem aspektiem banku darbībā ir uzticamība. Tā pašlaik Latvijai ir iedragāta, un, iespējams, sapnis par Rīgu kā finanšu centru izsapņots. Ja skatāmies strikti no ekonomikas rādītāju skatpunkta, tad tas ir liels zaudējums Latvijas ekonomikai ne tikai īstermiņā, bet arī saistībā ar nākotnes investīcijām. Lai gan ilgtermiņā Latvijas reputācijas uzlabošanās var dot arī pozitīvu ekonomisko efektu, to mēs redzēsim tikai vēlāk. Tagad esam zem lielas jautājuma zīmes un pastāvīgas uzraudzības no Eiropas Centrālās bankas un ASV kontrolējošām institūcijām. Tie klienti, kas negribēs riskēt, izvēlēsies savām finanšu darbībām citu valstu bankas. Piemēram, Čehijā vai Luksemburgā. Tā kā mums nāksies mainīt vairākus stratēģiskos uzstādījumus un banku biznesa modeļus.  - Šoreiz banku krīze nav saistīta ar līdzekļu nepietiekamību, bet gan ar reputāciju. Pār šīm bankām, kur vairums klientu ir nerezidenti, noteikti vajadzēja būt lielākai uzraudzībai. Vai mūsu institūcijas, kurām tas bija pienākums, ir pildījušas tām uzticēto?  - Grūti iedomāties, ka banku uzraugi neko nav zinājuši un sapratuši. Pieejamā informācija ļauj secināt, ka patiesais cēlonis ir pārlieku lielā iecietība pret pārkāpumiem un savlaicīga nereaģēšana. Kāpēc tā ir noticis, grūti spriest.  Otrs aspekts - mums nav vienotas izpratnes par banku uzraudzību Latvijā, Eiropā un ASV. Eiropā ir princips, ka jāpārbauda klients, vai viņš ir godīgs ļoti plašā izpratnē. Tas nozīmē, ka viņš nav nevienā melnajā sarakstā, neveic negodīgas darbības, tās ir caurredzamas un legālas. Tas attiecināms uz visām Eiropas bankām, jo kontroles mehānismi ir ļoti stingri. ASV ir viena atšķirīga nianse - jāpārbauda ne tikai paša klienta darbības tiesiskums, bet jābūt pārliecībai arī par partneru atbilstību un rīcības tiesiskumu.  Ja ir aizdomas par kādām naudas summām, tās nekavējoties jāieceļ riska zonā, jāpārbauda un varbūt no sadarbības jāatsakās. Piemēram, ja līdzekļi iegūti blokķēdēs vai bitkoinā un to izcelsmi nevar pārbaudīt, automātiski jāizslēdz no klientu saraksta. Ja to neesi izdarījis, pats esi atbildīgs par sekām. Tas pats attiecas uz izvairīšanos no nodokļu nomaksas. Visas shēmas, pat ja sākotnēji tās ir legālas, taču var novest pie nodokļu nemaksāšanas, tādēļ nav atbalstāmas.  Mēs šajā ziņā neesam vienīgie, kas pieļāvuši pārkāpumus. Milzīgus sodus ir saņēmušas arī citu valstu bankas - gan Šveicē, gan Francijā, gan Vācijā. Taču nekad tas nenāk par labu ekonomikai. īpaši jau tik mazā zemē kā Latvija.  - Šajos Latvijas atgūtās neatkarības gados mēs esam piedzīvojuši daudzu banku bankrotu, izsaimniekošanu un likvidēšanu. Katru reizi tas ir bijis liels trieciens ekonomikai, un bieži no tā cietuši arī mūsu cilvēki. Komponists Raimonds Pauls joprojām pārdzīvo par zaudētajiem naudas līdzekļiem Latvijas Krājbankā. Kāpēc valdība un politiķi nav laikus spējuši ieraudzīt gaidāmās problēmas?  - Noteikti nav tikai viens iemesls. Zināma daļa ir gan tas, ka tas netika uzskatīts par pietiekami svarīgu jautājumu, gan bezatbildība, gan arī negodīgums. Taču es uz to skatos arī kā uz procesu, ka cilvēki vēl arvien mācās pārvaldīt savu valsti. Gudrība veidojas ar pieredzi, kas mums šajā jomā vēl ir ļoti maza. Nav pārmantošanas tradīciju, kas piemīt daudz senākām demokrātijām.  Otra lieta - kāpēc tā notiek. Procesi ir ļoti sarežģīti, un spēja strādāt ar milzīgu nestrukturētas informācijas apjomu ne vienmēr un visiem ir dota. Kad pieņemam lēmumus, cik daudz faktoru spējam objektīvi izvērtēt? Piemēram, domājot par uzņēmumu, izvērtējam ietekmi uz peļņu un apgrozījumu. Taču tie ir tikai divi no liela skaita faktoru, vēl taču pastāv uzņēmuma vērtība un daudzas citas vērā ņemamas lietas. Dažiem ir stratēģija nevis skriet ātrāk, bet radīt apstākļus, lai citi skrien lēnāk. Trūkst arī analītiskā dienesta, kas mūsu valsts vadītājiem palīdzētu šajā grūtajā skrējienā tā, lai mēs varētu skriet ātrāk un spētu izvērtēt sekas mūsu lēmumiem.  Piemēram, Nīderlandē ir izveidots Ekonomikas politikas analīzes birojs (Bureau for Economic Polku Analysis), kas ir Nīderlandes Ekonomikas ministrijas neatkarīga aģentūra, kurā strādā tikai ekonomisti. Viņi sniedz atzinumu par potenciālām nodokļu izmaiņām, prognozē sekas un pamatrādītājus. Šo ekonomistu atzinumi netiek apšaubīti. Institūtam ir jau 50 gadu, un to dibinājis Nobela prēmijas laureāts ekonomikā Jans Tinbergens. Viņi nodala sociālo un politisko aspektu un vērtē tikai ekonomiskās sekas. Piemēram, izvērtē, ka investīcijas izglītībā par 10 procentiem dos tik un tik procentu ekonomisko izaugsmi. Mums Latvijā nav šādas institūcijas, un tas noteikti apgrūtina pamatotu un datos balstītu lēmumu pieņemšanu. Piemēram, nesenā pētījumā tika noskaidrots, ka gandrīz 30 procenti cilvēku nesasaista sakarību starp iedzīvotāju skaitu ar ekonomisko labklājību un izaugsmes potenciālu. Objektīvu datu pieejamība ir ļoti svarīga, plānojot, piemēram, reģionālo reformu. ASV un Ķīnas piemērs apliecina, ka tur, kur ir vairāk cilvēku, arī ekonomika attīstās produktīvāk un stabilāk, ja netiek likti šķēršļi tās attīstībai.  Mēs it kā ļaujam ekonomikai attīstīties, taču, samazinoties cilvēku skaitam, ekonomikai augt ir ievērojami grūtāk, jo reālais patēriņš visu laiku krīt. Piemēram, tad, kad mēs piedzīvojām dziļu krīzi 2009. gadā, Polijai tā gāja secen. Polija izmantoja monetāro politiku, lai uzturētu zemas cenas, un, ņemot vērā lielo iedzīvotāju skaitu, noturēja augstu pašpatēriņu. Ārējais patēriņš, kas visā pasaulē kritās, viņu ekonomiku ietekmēja daudz mazāk. Rezultātā Polijā visu laiku turpinājās attīstība.  Latvijai nav cita varianta, kā meklēt eksporta iespējas, un tas ir pareizi, taču vienlaikus jārēķinās ar riskiem. Ja mēs strādājam ārējos tirgos, ir jāmāk diversificēt šos riskus. Spilgts piemērs ir mūsu zivju produkcijas eksports uz Krieviju. Krievija pieņēma lēmumu, un mums eksports apstājās. Tagad lielākoties ir atrasti citi tirgi, tomēr tajā brīdī cietām zaudējumus.  - Vai bija iespējams aizvadīto 2009. gada ekonomisko krīzi prognozēt un tās radītās sekas samazināt?  - Nav iespējams skatīties kādā talmudā vai kristāla bumbā, iezīmēt visas lietas un notikumus, jo ekonomika nav tik vienkārši paredzama, globalizācijas rezultātā pieaug politisko lēmumu ietekme uz ekonomiku. Tas, kas tagad notiek pasaules ekonomikā, pirms divdesmit vai trīsdesmit gadiem nebija iedomājams. Digitālās platformas, digitālo datu pieejamība - nevienam nebija par to informācijas, pat ne idejas līmenī. Mums bija fiksētās telefona līnijas un VEF ražoja telefonu centrāles. Lattelecom bija gatavs izrakt telefona līnijas līdz katrai mājai. Cik pašlaik ir fiksēto telefonu? Mums liekas, ka ir kāds, kas visu zina un var paredzēt, taču tā nav taisnība. Man patīk slavenā evolūcijas zinātnes pamatlicēja Darvina teiciens: «Izdzīvos nevis tās sugas, kas ir stiprākas, bet tās, kas māk pielāgoties.» Tātad izdzīvos tie, kas mācēs iet līdzi laikam, to izprast un pielāgoties.  Viena lieta gan ir skaidra - ekonomika nevar pastāvēt un attīstīties bez lieliem uzņēmumiem. Mūsdienu ekonomikai senais latviešu teiciens «Katram savs kaktiņš, savs stūrītis» vairs nestrādā. Kapitāla, cilvēkresursu, kompetences koncentrācija, kā arī cilvēku mobilitāte ir tas, kas tagad strādā. Ja spējam to apvienot kopā, tad neatkarīgi no tā, kas pasaulē notiek, varam startēt jebkurā jomā, nozarē. Piemēram, mūsu pašu Lattelecom, kad tam beidzās iespēja pelnīt ar telefona pakalpojumiem, sāka piedāvāt internetu, sāka nodarboties ar televīziju un izklaidi. Kad LMT izaugsmes robežas mobilo sakaru tirgū sasniedza noteiktu līmeni, izaugsme bija iespējama, tikai attīstot jaunus, inovatīvus produktus un pakalpojumus. Abi šie uzņēmumi visu laiku meklē, kas strādā un ko var piedāvāt cilvēkiem. Turklāt tie ir pietiekami lieli, ar cilvēkkapitālu, kompetenci un ar finanšu kapitālu, lai to darītu.  Tā ir Latvijas valsts attīstības lielākā kļūda, ka mēs ļāvām pazust lielajiem uzņēmumiem. Tos vajadzēja mēģināt saglabāt, meklēt risinājumus un iespējas. Lietuviešiem šajā jomā gāja mazliet labāk. Mums pietrūka kompetences, lai saprastu, ko ar tiem darīt, kā atrast jaunus tirgus un izmantot esošās priekšrocības. Patīkams izņēmums ir AS Latvijas Finieris, kas to spēja paveikt, un mēs redzam, ka tas joprojām attīstās un aug. Tā ir lielu uzņēmumu priekšrocība - nepārtraukti pārveidoties atbilstoši pasaules ekonomikas attīstības tendencēm.  - Kāpēc tā ir noticis? Mēs taču neesam neizglītotāki un tuvredzīgāki par lietuviešiem, igauņiem un citām tautām? Kas ir tas akmens pie mūsu kājām, kas neļauj doties ātrākā skrējienā pareizā virzienā?  - Latvieši lielāko tiesu savā dziļākajā būtībā ir speciālisti. Ļoti labi konkrēta amata meistari, piemēram, ārsti, juristi, ķīmiķi, mākslinieki. Mums vienmēr ir bijis svarīgs šis savs kaktiņš, savs stūrītis. Tas ir mans, to es kontrolēju un pārvaldu. Savukārt tie, kas audzē lielus uzņēmumus, ir oportūnisti. Viņiem ir lielais redzējums. Šie cilvēki spēj pārredzēt visu darbības laukumu, deleģēt pienākumus, redzēt un izmantot iespējas, nebaidās riskēt. Mums tas ir izveidojies vēsturiski. Visus tos oportūnistiskos cilvēkus - rūpniekus un lielsaimniekus, kuriem bija iniciatīva, - vai nu aizsūtīja uz Sibīriju, vai viņi glāba savu dzīvību, dodoties uz ārzemēm. Mēs palikām bez šī ģenētiskā koda. Pamazām gan situācija uzlabojas.  Mūsdienās viens cilvēks var efektīvi kontrolēt uzņēmumu ar apmēram līdz pusotra miljona eiro apgrozījumu. Šādam uzņēmumam ir viens vadītājs un liels skaits tiešo padoto. Tā ir pirmā robeža, ar kuru saskaras augoši uzņēmumi. Tajā brīdī ir jāpieņem lēmums: lai varētu augt, vajadzīgs jauns vadības līmenis, jaunas kompetences, nepieciešama spēja uzticēties, nākamā līmeņa vadītājiem ir jāmaksā laba alga, lai viņi būtu ieinteresēti un motivēti. Savukārt, lai nodrošinātu pienācīgu kontroli jau lielākā uzņēmumā, vajag labas IT pārvaldības sistēmas. Tas arī maksā dārgi, un tad īpašniekam, lai veicinātu izaugsmi, ir jāšķiras no daļas savu ienākumu. Bieži uzņēmumi, izauguši līdz šādam līmenim, saprot, ka tiem pietrūkst vajadzīgo kompetenču, zināšanu, spējas dalīties, un tajā brīdī tie pārstāj augt.  Nākamais attīstības līmenis ir, kad apgrozījums ir aptuveni piecpadsmit miljoni. Tur atkal vajag papildu cilvēkus ar jaunām zināšanām. Pašlaik visas šīs zināšanas ir pieejamas, tomēr zināt nenozīmē darīt, turklāt šīs zināšanas ir bijušas pieejamas jau gadsimtiem ilgi.  Ir vēl kāda īpašība, kas bremzē ekonomikas attīstību. To labi raksturojis Ģirts Rungainis: mēs Latvijā visu laiku esam savu pārdošanas kompetenci atdevuši citiem, sākumā vāciešiem, tad zviedriem, ebrejiem, krieviem, jo tirdzniecība jau latvietim nebija cienījams arods. Latvietim cienījami šķita ražot, būt rūpniekam vai lauku māju saimniekam, lielsaimniekam. Latvietis zem sava goda turēja andelmaņa darbu. Lai to dara kāds cits. Rezultātā mums vēsturiski nav izveidojusies un uzkrājusies pārdošanas kompetence.  Mūsdienās bez pārdošanas kompetences, tas ir, kā pārdot produktu ar lielu pievienoto vērtību tieši gala patērētājam, nav iespējams sasniegt lielu pievienoto vērtību un līdz ar to arī labklājību. Rezultātā mēs nodarbojamies ar produktu ražošanu un to pārdodam piegādātāju piegādātājiem. Nav jau tā, ka tas vācietis strādā četras reizes labāk vai četras reizes vairāk, tikai vācieši daudz vairāk ražojumu pārdod uzreiz gala patērētājam. Rezultātā nauda paliek viņam pašam, bet mēs barojam starpniekus. Būsim optimisti un uzskatīsim, ka šis ir mācīšanās periods, kas drīz beigsies, Latvijā ir pozitīva virzība arī šajā jomā.  - Mūsu valdībai patīk runāt par sniegto atbalstu ražošanas veicināšanai. Taču reālajā darbībā to pagrūti ieraudzīt. Kaut vai skatoties uz lielajām elektroenerģijas izmaksām, kas ir nozīmīga komponente produkta cenā un padara mūsu ražotājus pasaules tirgū mazāk konkurētspējīgus.  - Latvijā pērn bija situācija, kad summāri elektrība vairāk tika eksportēta nekā importēta. Mežiniekiem un lauksaimniekiem daba nebija labvēlīga, bet elektrības ražotājiem vienkārši izcila. Latvenergo peļņa bija ne pa jokam - 322 miljoni jeb 2,5 reizes vairāk nekā 2016. gadā. Taču vai tas ietekmēja patērētāju ar cenas samazinājumu? Jautājums jau nav par lētu vai dārgu enerģiju un to, vai mums tās trūktu, bet gan par politiskiem lēmumiem, kas ietekmē mūsu maksājumus un konkurētspēju. Savulaik politiķi pieņēma lēmumu par atbalstu zaļās enerģijas ražošanai vai cita veida alternatīvajai enerģijai. Mums tagad tas ir obligātais maksājums. Šā lēmuma pieņemšana netika izvērtēta no ekonomisko seku viedokļa, par to nobalsoja gan valdība, gan Saeima bez ilgtermiņa seku izvērtējama. Taisnības labad jāteic, ka neinformējot arī iedzīvotājus par būtībā jauna nodokļa izveidi.  Te es gribu atgādināt jau pieminēto Nīderlandes institūtu: ja mums būtu šāds analītiskais dienests, kas sniegtu atzinumu par šā lēmuma sekām un iespaidu uz ekonomiku, droši vien mēs būtu varējuši izvairīties no šādu lēmumu pieņemšanas. Nekas slikts nebūtu noticis, ja mēs to nebūtu atbalstījuši. Tik strauju zaļās enerģijas sektora attīstību valsts izaugsmes periodā faktiski uz citu nozaru un iedzīvotāju rēķina, turklāt ņemot vērā jau tā lielo Latvijas zaļās enerģijas īpatsvaru kopējā enerģijas patēriņā. Pasaules bagātās valstis var atļauties šādu ziedojumu nākotnes labā. Latvija ar savu mazumiņu to varēja darīt, bet ar daudz mazāku atbalsta intensitāti. Mēs šos līdzekļus izceļam no visas sabiedrības kabatas un novirzām svarīga, tomēr šaura mērķa attīstībai. Daudz lietderīgāk būtu bijis šos līdzekļus atstāt Latvijas ekonomikas konkurētspējas uzlabošanai. Pašlaik tehnoloģijas jau progresējušas tik tālu, ka šādas enerģijas ražošana var pastāvēt arī bez subsīdijām, taču mēs turpināsim maksāt miljonus. Tā ir viena faktora domāšana - redzam, ka tur ir iespēja, nauda, peļņa, un uz to arī koncentrējamies, pārējos faktorus neņemot vērā.  Vai ir risinājumi šai iedibinātajai situācijai? Noteikti tādus var atrast, bet vispirms vajadzētu veikt visas enerģētikas nozares auditu. Izanalizēt gan no tīkla drošības un pārējiem uzturēšanas aspektiem, gan arī no ekonomiskā viedokļa. Domāju, ka ar kosmētiskiem remontiem te nebūs līdzēts. Vajadzētu sistēmu veidot pilnīgi no jauna. Tas pats attiecas arī uz veselības un daudzām citām jomām. Mēs esam pārāk dziļi iebriduši tajā purvā, no kura iziet sausām kājām ir pat neiespējami.  Ir jāsaprot - lai mēs varētu noturēties pasaules tirgos, ražotājiem ir nepieciešama konkurētspējīga enerģijas cena. īpaši jau lielajiem uzņēmumiem. Vācijā lielajiem uzņēmumiem tā ir daudz zemāka nekā Latvijā. Mēs tādā veidā zaudējam konkurētspēju. Arī pārējiem patērētājiem izmaksām ir jābūt saprotamām - par ko es maksāju -, un jāmaksā ir tikai par to, ko patērē. Jebkura kļūda algoritmā nojauc cilvēka esošo sapratni. Tagadējā sistēma ir uztaisīta tik sarežģīta, ka normāls cilvēks to nevar saprast. Formula formulas galā. Tas nav uz cilvēku, bet gan uz uzņēmuma uzskaites sistēmu orientēts tarifa aprēķins. Aiz šīs sarežģītības var arī daudz ko aizslēpt, bet cilvēkos neapmierinātība paliek. Konkrēts tarifs, skaidrība un vienkāršība ir tas, ko sagaida iedzīvotāji un uzņēmēji.  - Lai cilvēki būtu apmierināti, politiķiem un speciālistiem pie katra lēmuma būtu rūpīgi un ar kompetenci jāstrādā. Tad nevajadzētu gadiem maksāt par Latvijai nelietderīgi pieņemtiem risinājumiem.  - Taisnība, taču bieži vien vajadzīgi un ilgtermiņā augļus nesoši lēmumi ir nepopulāri un politiķi baidās tiem pieķerties. Eiropas Komisijas priekšsēdētājam Žanam Klodam Junkeram ir labs teiciens: «Mēs visi zinām, ko darīt, bet mēs nezinām, kā tikt pārvēlētiem tajā gadījumā, ja mēs to izdarīsim.» Viņš ir pieredzējis politiķis un zina, ko runā. Ja nav pieprasījuma pēc konkrētiem un sasniedzamiem mērķiem un tie nav izvirzīti, jebkurš lēmums var būt pareizs un to ir iespējams pamatot. Situācija mainās, ja vēlētāji un sabiedrība pieprasa skaidru mērķi un tā izpildi. Tad der tikai tie risinājumi, kuri mūs tuvina šim mērķim. 
Mums pirms kāda laika bija salīdzinoši vienkārši: iestāties Eiropas Savienībā, ieviest eiro, pievienoties NATO, tur ir pilnīgi skaidrs, kas jāizdara, lai pie šā mērķa nonāktu. Tie bija no ārpuses saskaņoti nosacījumi, un mēs tos izpildījām. Tagad ir daudz sarežģītāk, ko darīt tālāk. Mēs nevaram teikt - domāsim par tautas labklājību. Tā ir tukša frāze, ja nav izstrādāta kompetencē balstīta konkrēta programma, kā mēs pie šā vispārējā formulējuma nonāksim. Piemēram, atbildēsim konkrēti, vai Eiropa ir mūsu galvenais tirgus partneris, bet varbūt Ķīna un ASV, vai mums vajag attīstīt Latvijā ražošanu un veicināt lielu uzņēmumu rašanos, kas nodrošinās kompetences, zināšanu un ekosistēmu veidošanu Latvijā? Tad mēs godīgi pasakām -tiem dosim nodokļu un elektrības maksājuma atlaides, pat ja mazākam uzņēmumam būs jāmaksā vairāk. Lēmumiem jābūt skaidriem un saprotamiem, un jāspēj tos pamatot. Kamēr neesam vienojušies par mērķiem, mēs nekad nevarēsim pateikt, kurš lēmums ir pareizs. Taču tur ir vajadzīga liela kompetence, kuras mūsu valsts vadītājiem bieži pietrūkt.  Mēs dzīvojam reaģēšanas apstākļos. Ātrāk vai lēnāk, visu laiku reaģējam uz vides kairinājumu. Piesegsim šo laukumu, pēc tam atkal citu. Rūpnieki nav apmierināti, mēs pavēršam seju pret viņiem, lauksaimnieki sāk protestēt, mēs ātri cenšamies viņiem pasviest kādu kumosiņu, lai neklaigā. Lēmumus pieņemam, izrauti no konteksta, taču neko nevar sakārtot un izdarīt, ja nav skaidras kopējās vīzijas un redzējuma, uz kurieni mēs ejam. Nevar pateikt, kuru soli un kurā virzienā likt. Te ir arī sabiedrības atbildība - ja tā prasītu, ka valstī jābūt izstrādātai stingrai ekonomikas politikai, tad tā arī parādītos. Latvijā nav šāda pieprasījuma no sabiedrības puses. Taču bez ekonomiskās politikas nav attīstības valstī. Cilvēkiem ir grūti sevi ieraudzīt kā indivīdu un kā daļu no ekonomiskās politikas, redzēt, kā šīs sarežģītās sistēmas strādā, saprast un ieraudzīt savu ikdienas rīcību saistībā ar lielākiem procesiem tajā pašā Eiropas Savienībā. Kā mazu veikalu Latvijā ietekmē brīva cilvēku un preču kustība, kā veidojas nodokļu sistēma. Kā mainījusies cena un piegādes ātrums tam ābolam, kas atbraucis no Polijas un Spānijas. Šīs sakarības ir grūtāk izvērtēt. Vieglāk ir spriedelēt par praidu, par notikumiem baznīcā, etniskām attiecībām, ko katrs darījis sliktu kādā dzīves brīdī. Taču mūsu labklājības pamats tomēr ir ekonomika. Tā uzlabo labklājību, kas dod iespēju cilvēkam izpausties arī citās jomās. Kad cilvēkam visu laiku jādomā par eksistenci, jāstrādā pāri spēkam trijos darbos, lai izdzīvotu, pārējās jomas izpaliek. Nav vairs ne laika, ne spēka ģimenei, bērniem, izglītībai, kultūrai. Tas ir strukturēts sava veida cietums. Laba, sakārtota, augoša ekonomika dod šo izvēles brīvību katram indivīdam un valstij kopumā. Ja tā nav, par kādu brīvību varam runāt?  - Lai iegūtu šo attīstītas ekonomikas labklājību un izvēles brīvību, cilvēkam ir vajadzīga laba izglītība. Kā jau runājām, mūsdienās bez zināšanām un kompetences lielus mērķus sasniegt ir neiespējami. Jūs vislabāk redzat, kādi ir mūsu jaunieši. Vai viņi ir motivēti apgūt šīs prasmes un atskārsmes?  - Mācīšanās nav nekas cits kā domāšanas veida attīstība. Smadzenes, tāpat kā muskuļi, jātrenē. Mēs varam iet uz trenažieru zāli un skatīties, kā citi vingro, taču, ja paši to nedarīsim, slaidāki nekļūsim. Tāpēc it sevišķi augstskolā ir izvēles brīvība - nākt un mācīties vai arī skatīties, kā citi to dara. Tikai tāpēc, ka esi šajā augstskolā nokļuvis, gudrāks netapsi. Cita situācija ir ar mazāka vecuma bērniem un jauniešiem. Viņiem nebūtu jāļauj izvēlēties mācību priekšmetus, jo katrs no tiem ir svarīgs un ļauj ieraudzīt kontekstu kopsakarībās. Tā ir kompetencēs balstītās izglītības pamatjēga. Viņš pasaules lietas iepazīst no fizikas, matemātikas, no literatūras viedokļu kopuma. Es gan teiktu, ka jāmācās arī zināmi, ļoti konkrēti jēdzieni, it īpaši matemātikā un fizikā.  Mācīšanās ir lieta, kas jādara mūža garumā. Tas jau ir pierādīts, ka zināšanas noveco un tās jāatjauno ik pēc pieciem gadiem. Jāaizmirst, ka reiz izmācījāmies un varējām ar iegūto izpratni dzīvot līdz mūža galam. Ja mēs spēsim bērniem to iemācīt, tad ar mums viss būs kārtībā. Tad jauniem cilvēkiem parādīsies šis lielais plašais redzējums, kura mums nereti pietrūkst, bet kurš ir ļoti nepieciešams. Viens no veidiem, kā atvērt sevi šai domāšanai, ir iespēja aizbraukt pamācīties uz kādu citu valsti. Tad bieži ieraugi, ka vienu un to pašu jautājumu var risināt arī citādāk. Tā veidojas kritiskā domāšana. Katru jautājumu spēt aplūkot no daudziem skatu punktiem, dažreiz pilnīgi pretēji jau iemantotam atzinumam. Kā jau zinām - zem guloša akmens ūdens netek. Tas pats ir ar cilvēkiem, kas pārstāj domāt šajā attīstības virzienā. Tas nozīmē, ka jaunas zināšanas neieplūst, un tas ir pretrunā ar evolūciju.  Šo sapratni cenšos mācīt saviem studentiem. Strādājot augstskolā, esmu sapratis, ka cilvēki ir ļoti dažādi. Galvenais, lai viņi nāk mācīties motivēti. Tad jau pasniedzējs varēs palēnām esošajām zināšanām pievienot vēl kādu daļu. Ja cilvēkam nav motivācijas, pasniedzējs var stāvēt pat uz galvas, taču studentam zināšanu vairāk nekļūs un dialogs neveidosies. Matemātika jau arī ir valoda, tikai vārdi ir aizstāti ar simboliem un ar zīmēm ir uzrakstītas savstarpējās attiecības. Ir diezgan daudz jaunu cilvēku, kas ir gatavi šo valodu apgūt un lietot.  Galvenais - jau bērnudārzā nenogalināt bērnā motivāciju apgūt jaunas zināšanas. To Dullā Daukas zinātkāri, kas ir tur aiz svītras pie horizonta jūrā. Šī pieeja prasa arī jaunas kompetences no skolotājiem. Ja agrāk skolotājs mācījās pedagoģiju un specialitāti piemācījās klāt, tad tagad vajadzētu būt, ka speciālists piemācās klāt pedagoģiju. Citādi var izrādīties, ka skolotājs ir nezinošāks par vienu otru skolēnu, un tas nerosina jauniem izaicinājumiem. Zinātkāre bērnā var zust arī tad, kad viņš atnāk uz skolu, jau mācēdams rakstīt, lasīt, rēķināt, bet pārējie klasē nav apguvuši šīs prasmes. Varbūt šādiem bērniem jādod iespēja pārlēkt uz tālākām klasēm, lai viņi iet uz sarežģītākas vielas apguvi. Tā mēs iegūtu dinamiskāku sistēmu.  - Pirms kāda laika gatavoju žurnālā interviju ar kokapstrādes uzņēmuma Latvijas Finieris vadību, un arī viņi runāja par šo kompetenču izglītību. Par to, ka cilvēkam mūsdienās jāmācās mūža garumā. Viņi saviem darbiniekiem nodrošina šādas iespējas. Vai jūs sekojat līdzi un esat informēts par meža nozares attīstību?  - Meža nozare kopumā dod lielu pienesumu Latvijas tautsaimniecībai, un to nevar nepamanīt. Šodien pat medijos ir ziņa, ka pagājušajā gadā AS Latvijas Finieris nodokļos valstij ir nomaksājis vairāk nekā 18 miljonus eiro. Tas ir tikai viens no daudzajiem uzņēmumiem. Kopumā šī labi sakārtotā un vadītā nozare valsts budžetā ienes simtiem miljonu ienākumus un nodrošina cilvēkus ar labi atalgotām darba vietām. Bez tās grūti būtu iedomāties Latvijas ekonomiku. Tāpēc nesaprotu tos cilvēkus, kas ik pa laikam medijos klaigā par koku izciršanu un vēlmi pēc iespējas vairāk mūsu mežus pārvērst dabas liegumos un rezervātos. Par ko būtu jāsatraucas: lai izcirstie meži tiktu atjaunoti, un, ja tas nenotiek, tad skaļi uz katru konkrētu gadījumu jānorāda.  Braucot pa pasauli un redzot, kas notiek dažādu valstu mežos, var tikai priecāties, kā bez visiem liegumiem mūsu mežsaimnieki aprūpē, kopj un arī novāc koku ražu savos mežos.  Piemēram, pēdējos gados Japāna sākusi intensīvāk izstrādāt savus mežus, un, kad viņiem jautā, kāpēc tik daudz tagad cērt mežos, seko atbilde: «Kokam vienkārši pienācis ciršanas laiks, un tad ir jācērt. Mēs neesam tik bagāti, lai ļautu lielai naudai sapūt mežā.» Man patīk šī viņu filozofija un pragmatiskā pieeja.  Publicēts žurnālā "Baltijas koks" marts 2018