Academic Centre
Latvijā pensionēšanās vecums tuvākai nākotnei ir fiksēts – 65 gadi. Savukārt citās Eiropas valstīs tiek piemērota mainīga pensionēšanās vecuma ideoloģija, tātad vecums ir elastīgs un var pieaugt līdztekus mūža ilgumam, tāpēc teorētiski tam nav ierobežojumu.
Pensionēšanās vecuma pakāpeniska palielināšana pārsvarā ir saistīta ar iedzīvotāju dzīvildzes pieaugumu un pensiju sistēmas finansēšanas jautājumu, nevis cilvēka darbspēju un motivācijas ilgāku saglabāšanos. Ir jāsaprot un jāpieņem fakts, ka ilgāks darba mūžs un tā saucamā sudraba ekonomika ir visticamākā nākotnes perspektīva un prasa pakāpenisku pielāgošanos.
Sudraba ekonomikas koncepts ir relatīvi jauns un paredz tādas sistēmas izveidi, kurā preču un pakalpojumu ražošana, sadale un patēriņš ir virzīts uz vecāko cilvēku patēriņa potenciāla izmantošanu, kā arī gados vecāku indivīdu patēriņa, dzīves un veselības vajadzību apmierināšanu. Sudraba ekonomikas idejas pamatā ir iecere izveidot augošu, uz senioru vajadzībām orientētu ekonomisko sistēmu. Eiropā sudraba ekonomika tiek definēta kā ekonomika cilvēkiem, vecākiem par 50 gadiem, tātad tā neapskata tikai rītdienas pensionēšanās jautājumus, tā ietver arī cilvēkus, kas Pasaules Veselības organizācijas klasifikatorā tiek iedalīts kā pārejas periods. Pēc tā paša klasifikatora novecošanās sākas tikai 65 gados un jaunība ilgst līdz pat 65!
Vadošā loma sudraba ekonomiskās sistēmas veidošanā pieder valstij. Var bezgalīgi ilgi filozofēt par to, ka jāsaudzē sava veselība, jāveido uzkrājumi, jāpilnveidojas garīgi un profesionāli, bet grūti apstrīdēt to, ka demokrātiskā valstī tieši politikas veidotāju uzdevums ir radīt cilvēka dzīvei un izaugsmei atbilstošu vidi. Līdz īstai sudraba ekonomikai vēl ir jāizaug, risinot ne tikai aktuālās problēmas, bet arī jautājumus, kuriem ir ilgtermiņa efekts.
Latvijā izaicinājumu ir daudz, un primārais no tiem ir nabadzības apkarošana.
Nabadzība degradē visu: gan apkārtējo vidi, gan cilvēku. Izvēlētais virziens nabadzības apkarošanai ir pareizs, bet ne visi iepriekšējie soļi, piemēram, iedzīvotāju ienākuma nodokļa reforma, ir snieguši plānoto efektu. Pat vislabāko ideju praktiska realizācija var sniegt neparedzētus negatīvus rezultātus vai nesasniegt mērķauditoriju, piemēram, ja valstī joprojām pastāv strādājošu nabagu segments un pieaug nabadzības riskam pakļauto gados vecāko cilvēku skaits, var secināt, ka veiktie pasākumi nav pietiekami efektīvi.
Zemi ienākumi rada apdraudējumu arī pensiju sistēmas nākotnes efektivitātei. Ienākumu aizstāšanas līmenis samazināsies, un ievērojamai daļai iedzīvotāju nebūs iespējas pāriet sudraba ekonomikas stadijā. Nodokļu maksātājiem šī pāreja izmaksās ļoti dārgi, jo būs jāfinansē milzīga pensionāru daudzuma izdzīvošana.
Pētot pasaules un Eiropas vadošo zinātnieku publikācijas, bieži tiek lietots pensiju sistēmas ilgtspējas jēdziens, kas agrāk tika skatīts tikai finanšu stabilitātes kontekstā, bet 21.gadsimtā tika būtiski paplašināts, apzinoties arī sociālās ilgtspējas nodrošināšanas nepieciešamību. Sociālā ilgtspēja ir plašs jēdziens, bet pensiju sistēmas kontekstā tā ir cieši sasaistīta ar izmaksājamā pabalsta lielumu, tā spēju risināt nabadzības problēmas, nodrošināt adekvātu ienākumu aizstāšanu. Pirmie soļi uz sociālās ilgtspējas nodrošināšanu Latvijā jau tiek sperti, bet zemi ienākumi atkal rada nozīmīgus šķēršļus, tāpēc ka vecuma pensijas apmēru nosaka algas lielums, un maza alga noved pie mazas pensijas, kas savukārt ir apdraudējums sociālajai ilgtspējai.
Lai nākotnē pensiju palielinātu līdz pieņemamam līmenim, valstij būs jāmeklē ievērojami resursi, tātad šodien ir aktīvi jāstrādā pie tā, lai nākotnē nebūtu mazu pensiju, citiem vārdiem, lai šodien nebūtu mazu algu. Un šeit ir jādomā daudz plašāk nekā tikai minimālās algas celšana vai budžeta izdevumu palielināšana, ir jāpilnveido visa sistēma, kas pašlaik neļauj strādājošam nopelnīt darba ieguldījumam atbilstošu atalgojumu.
Nabadzības problēma nav atrisināma tikai ar valsts budžeta finansējumu. Likumdevējiem ir jāizprot, kāpēc valstī jau ilgus gadus pastāv zems atalgojuma līmenis un vai pie vainas visam ir neproduktīvi darbinieki un ēnu ekonomika. Dažiem politiķiem ir jāatceras solījumi nepadarīt Latviju par lētā darbaspēka zemi. Ārzemju investori ir sarūpēti, ir pienācis laiks parūpēties par tiem, kas strādā ārzemnieku labā. Arī uzņēmējiem ir jākļūst sociāli atbildīgākiem, un pašiem cilvēkiem ir jāmaina attieksme pret darba attiecībām. Ir jāapzinās demogrāfiskā realitāte un šodienas lēmumu ilgtermiņa efekts.
Raksts publicēts "Dienas Biznesa" 2020.gada 3.novembra izdevumā
