Academic Centre
Daudzi Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) pētījumi tiek veltīti produktivitāti noteicošo faktoru analīzei. ESAO produktivitātes mērīšanai lieto vairākus rādītājus: darbaspēka produktivitāte jeb darba ražīgums, kas raksturo darbaspēka ieguldījumu ražošanas procesā; kapitāla produktivitāte un kopējo faktoru produktivitāte, kas savukārt ir izlaides un vairāku faktoru veidu attiecība.
Pasaules ekonomikas foruma Ziņojums par ražošanas gatavību nākotnei 2018 (Readiness for the Future of Production Report 2018) norāda uz sešiem ražošanas (tai skaitā produktivitātes) virzītājspēkiem. Tie ir – tehnoloģijas un inovācijas, cilvēkkapitāls, globālā tirdzniecība, institucionālais ietvars, ilgtspējīga ražošana un pieprasījuma vide. Latvija pēc ražošanas struktūras (ražošanas sarežģītība, rūpniecības īpatsvars kopējā pievienotajā vērtībā u.c.) ierindojas 49. vietā pasaulē, bet pēc virzītājspēku novērtējuma – 38. vietā, Igaunijai attiecīgi 34. un 27. vieta, bet Lietuvai – 31. un 37. vieta. 2018. gadā Nr.1 pasaulē ražošanas struktūras ziņā bija Japāna, bet virzitājspēku visaugstākais novērtējums bija ASV.
Tomēr maz tiek pētīts, kas mikro līmenī stimulē uzņēmējus palielināt produktivitāti. Produktivitāte nav tieši saistāma ar uzņēmuma konkurētspēju, jo, piemēram, peļņas rādītāju ziņā Latvija neatpaliek no Vācijas. Uzņēmumu līmenī galvenais produktivitātes palielināšanas stimuls ir konkurence. Lai uzņēmums spētu izturēt konkurences spiedienu, ir nepieciešams pastāvīgi ieguldīt līdzekļus darbinieku apmācībā un jaunās tehnoloģijās.
Uzņēmumiem, īpaši maziem un vidējiem, pastāv dilemma – vai nu ieguldīt peļņu savas produktivitātes palielināšanā, vai arī to sadalīt dividendēs. Valsts ar savām atbalsta programmām var palīdzēt uzņēmējam palielināt produktivitāti. Tomēr šis valsts atbalsta mērogs pret visiem uzņēmumiem ir salīdzinoši neliels.
Produktivitāti kopumā tautsaimniecībā ietekmē zinātniski tehniskais progress, jaunu tehnoloģiju ieviešana ražošanā un cilvēkkapitāla kvalitāte. Mūsdienās izšķiroša nozīme ir tieši cilvēkkapitāla kvalitātei: profesionālai sagatavotībai, kvalifikācijai, veselības stāvoklim, iespējai izmantot un pilnveidot iegūtās zināšanas, prasmes un attieksmes.
Darba tirgū ir jānovērtē pašreizējais darbaspēks, tā spējas un darbaspēks nākotnē, ņemot vērā tādus faktorus kā migrācija, izglītība un pielāgošanās spējas. Produktivitāte nākotnē lielā mērā būs atkarīga no cilvēkkapitāla kvalitātes un atbilstības starp darbaspēka pieprasījumu un piedāvājumu ātri mainīgajā un dinamiskajā vidē. Tas savukārt īstermiņā rada nepieciešamību pēc izmaiņām apmācībā, lai mazinātu plaisu starp pašreizējām spējām un tām, kuras būs nepieciešamas nākotnē. Ilgtermiņā tas prasa jaunu pieeju tehniskai un profesionālai apmācībai, pievēršot lielāku uzmanību digitālām prasmēm un matemātikas zināšanām, kā arī prasmēm dabaszinībās un tehnoloģijās.
Kopumā jāsecina, ka Latvijā ar produktivitāti saistīto aspektu pētīšana ir fragmentāra un tai trūkst sistēmiskās pieejas. Pētījumi pārsvarā ir veikti makro līmenī, turklāt uz uzņēmuma līmeņa datiem balstīto pētījumu ir visai maz. Tas ierobežo iespējas izstrādāt uz pētījumiem balstītas un zinātniski pamatotas rekomendācijas struktūrpolitikas veidošanai.
Raksts publicēts "Dienas Biznesā" 6.februārī
