Academic Centre
Parasti, runājot par produktivitāti, ar to saprot darbaspēka produktivitāti jeb darba ražīgumu. Tas parāda, kādu produkta daudzumu var saražot konkrētā laika posmā, izmantojot noteiktu darba daudzumu. Tautsaimniecības līmenī darbaspēka produktivitāti izsaka ar preču un pakalpojumu daudzumu, kas saražots vienā darba stundā, vai izlaidi uz vienu strādājošo. Savukārt atsevišķu uzņēmumu līmenī darbaspēka produktivitātes vērtēšanai bieži izmanto dažādus fiziskos rādītājus, piemēram, saražoto detaļu skaitu uz vienu nodarbināto.
Ekonomikas izaugsmi var panākt, vai nu palielinot produktivitāti, vai arī piesaistot vairāk resursu, piemēram, palielinot nodarbinātības līmeni. Tomēr resursu (it īpaši darba resursu) piesaistei ir noteiktas robežas (demogrāfiskā situācija), kas mazina uzņēmēju iespējas. Turklāt, jo mazāk ir pieejami resursi, jo straujāk aug to cena, kas savukārt palielina ražotāju izmaksas un negatīvi ietekmē konkurētspēju iekšējā un ārējā tirgū. Tāpēc ilgtspē-jīgu izaugsmi var nodrošināt, tikai palielinot produktivitāti, t.i., panākot lielāku ražošanas apjomu ar esošiem resursiem vai arī saglabājot to pašu ražošanas apjomu, piesaistot mazāk resursu. Tātad palielināt produktivitāti nozīmē efektīvāk izmantot esošos resursus jeb palielināt ražošanas efektivitāti un konkurētspēju. Produktivitāte ļauj valstij uzturēt augstas algas, stipru valūtu, augstu kapitāla atdevi - un arī augstu dzīves līmeni. Aplūkojot produktivitātes dinamiku Latvijā pēckrīzes periodā, jāatzīmē, ka tā ir bijusi gandrīz trīs reizes straujāka nekā vidēji Eiropas Savienībā (ES), kā rezultātā kopš 2010.gada produktivitātes plaisa ar ES vidējo līmeni samazinājās gandrīz par 9%. Neraugoties uz to, produktivitātes līmenis, ko raksturo IKP apjoms uz vienu nodarbināto, Latvijas tautsaimniecībā kopumā 2017.gadā sasniedza tikai 46,3% no vidējā ES līmeņa (jeb 64,8%, vērtējot pēc pirktspējas paritātes). Turklāt produktivitātes temps Latvijā sarūk. Piemēram, ja pirmskrīzes gados (2004-2007) produktivitāte ik gadu pieauga par 7,4 %, tad pēdējos piecos gados (2013-2017) - par 2,2%, t.i., gandrīz trīs reizes lēnāk.
Viens no iemesliem Latvijas zemajam produktivitātes līmenim ir meklējams tajā, ko mēs ražojam. Analizējot apstrādes rūpniecības struktūru Latvijā, var secināt, ka vairāk nekā 50% no tās veido zemo tehnoloģiju nozares, savukārt augsto un vidēji augsto tehnoloģiju nozares veido tikai nepilnus 20%. Tādējādi, ražojot lētas preces, nevar radīt lielāku vērtību un palielināt produktivitāti, un veidojas produktivitātes slazds. Latvijā šobrīd ir zems apstrādes rūpniecības īpatsvars IKP) un zems tehnoloģiju attīstības potenciāls, kā arī zems inovatīvu uzņēmumu skaits, kas ražotu produkciju ar augstu pievienoto vērtību. Tikai, pārdalot resursus augstākas pievienotās vērtības produktu ražošanai uzņēmumu līmenī un pārorientējot tautsaimniecības struktūru par labu nozarēm ar augstu pievienoto vērtību, iespējams sasniegt augstāku produktivitātes un labklājības līmeni, kā arī pārvarēt produktivitātes slazdu. Resursu pārdales process ir atkarīgs arī no tā, cik kvalitatīvs ir institucionālais ietvars, kas nodrošina produktu un resursu tirgus darbības efektivitāti, minimizējot ar pārdales procesu saistītas izmaksas un riskus, tādējādi stiprinot valsts konkurētspējas priekšrocības. Tāpat svarīga ir uzņēmēju ieinteresētība mainīt pastāvošo biznesa modeli un ieguldīt līdzekļus gan jaunu tehnoloģiju, gan darbinieku attīstībā. Tādējādi, lai paaugstinātu produktivitātes līmeni Latvijā, ir jāpievērš uzmanība ne tik daudz - kā ražot, bet ko ražot, virzoties augšup pa tehnoloģijas kāpnēm. Ja zemas produktivitātes noturība turpināsies ilgstoši, tas var būtiski ierobežot Latvijas izaugsmi, algu pieaugumu un dzīves līmeni. Lai paaugstinātu produktivitāti, ir nepieciešami ieguldījumi pētniecībā, tehnoloģijās un cilvēkkapitālā. Uzņēmēji ir galvenie lēmumu pieņēmēji šo investīciju veikšanā, savukārt valdības ekonomiskās politikas uzdevums ir nodrošināt kvalitatīvu institucionālo un uzņēmējdarbības vidi, lai uzņēmēji būtu ieinteresēti un spējīgi veikt šos ieguldījumus. Publicēts Dienas Biznesā 24.08.2018.
Viens no iemesliem Latvijas zemajam produktivitātes līmenim ir meklējams tajā, ko mēs ražojam. Analizējot apstrādes rūpniecības struktūru Latvijā, var secināt, ka vairāk nekā 50% no tās veido zemo tehnoloģiju nozares, savukārt augsto un vidēji augsto tehnoloģiju nozares veido tikai nepilnus 20%. Tādējādi, ražojot lētas preces, nevar radīt lielāku vērtību un palielināt produktivitāti, un veidojas produktivitātes slazds. Latvijā šobrīd ir zems apstrādes rūpniecības īpatsvars IKP) un zems tehnoloģiju attīstības potenciāls, kā arī zems inovatīvu uzņēmumu skaits, kas ražotu produkciju ar augstu pievienoto vērtību. Tikai, pārdalot resursus augstākas pievienotās vērtības produktu ražošanai uzņēmumu līmenī un pārorientējot tautsaimniecības struktūru par labu nozarēm ar augstu pievienoto vērtību, iespējams sasniegt augstāku produktivitātes un labklājības līmeni, kā arī pārvarēt produktivitātes slazdu. Resursu pārdales process ir atkarīgs arī no tā, cik kvalitatīvs ir institucionālais ietvars, kas nodrošina produktu un resursu tirgus darbības efektivitāti, minimizējot ar pārdales procesu saistītas izmaksas un riskus, tādējādi stiprinot valsts konkurētspējas priekšrocības. Tāpat svarīga ir uzņēmēju ieinteresētība mainīt pastāvošo biznesa modeli un ieguldīt līdzekļus gan jaunu tehnoloģiju, gan darbinieku attīstībā. Tādējādi, lai paaugstinātu produktivitātes līmeni Latvijā, ir jāpievērš uzmanība ne tik daudz - kā ražot, bet ko ražot, virzoties augšup pa tehnoloģijas kāpnēm. Ja zemas produktivitātes noturība turpināsies ilgstoši, tas var būtiski ierobežot Latvijas izaugsmi, algu pieaugumu un dzīves līmeni. Lai paaugstinātu produktivitāti, ir nepieciešami ieguldījumi pētniecībā, tehnoloģijās un cilvēkkapitālā. Uzņēmēji ir galvenie lēmumu pieņēmēji šo investīciju veikšanā, savukārt valdības ekonomiskās politikas uzdevums ir nodrošināt kvalitatīvu institucionālo un uzņēmējdarbības vidi, lai uzņēmēji būtu ieinteresēti un spējīgi veikt šos ieguldījumus. Publicēts Dienas Biznesā 24.08.2018.
