Academic Centre
Attīstoties finanšu tehnoloģijām, strauji paplašinās tirgū pieejamais jaunu finanšu pakalpojumu klāsts -no modernām norēķinu sistēmām un ierīcēm līdz pat alternatīvām ieguldījumu iespējām. Viens no jaunajiem finanšu tirgus spēlētājiem ir platformas, kuras piedāvā alternatīvas iespējas kapitāla piesaistei un brīvo līdzekļu izvietošanai, formāli neiekļaujoties tradicionālajā finanšu sektorā, tomēr palielinot konkurenci finanšu tirgū un stimulējot tā izaugsmi. Pēdējos gados tieši šis finanšu tirgus segments paplašinās ļoti strauji, kas izraisa pamatotus jautājumus par likumdošanas bāzes sakārtotību platformu darbības jurisdikcijā un investoru interešu aizsardzību.
Neapšaubāmi, jauno finanšu tirgus segmentu attīstību veicina rekordzemās depozītu likmes - kā Latvijas, tā arī pārējo Eiropas Savienības (turpmāk - ES) dalībvalstu kredītiestādēs, kas izraisa potenciālajiem investoriem paaugstinātu interesi aktīvi meklēt un pētīt alternatīvas ieguldījumu iespējas. Saskaņā ar Latvijas Bankas datiem 2017. gada 3. ceturksnī uzņēmumu termiņnoguldījumiem eiro valūtā tika piemērota vidējā svērtā likme 0,04 % gadā, savukārt privātpersonu termiņnoguldījumiem -0,44 % gadā. Turklāt pēc 2008.-2009. gada finanšu krīzes banku kredītpolitika, neskatoties uz akumulētajiem resursiem, joprojām ir piesardzīga: 2014. gadā Latvijas komercbanku kopējais kredītportfelis saruka par 12,2 %, bet 2015. un 2016. gadā tas palielinājās minimāli - attiecīgi par 0.1 % un 3,1 %. Tādējādi arī potenciālo aizņēmēju vidū ir stimuls meklēt papildu finanšu līdzekļu piesaistes iespējas ārpus bankām, jo banku kredītu izsniegšana ir ļoti ierobežota, kā arī saistīta ar ilgu izskatīšanas procesu un paaugstinātām prasībām pret aizņēmēju un nodrošinājumu.
Finanšu tirgū esošais pieprasījums pēc aizņēmuma kapitāla, kā arī pēc izdevīgām brīvo līdzekļu izvietošanas iespējām ir noteicošs kolektīvās finansēšanas platformu (turpmāk - platformas) attīstībai, kuras aktīvi savu darbību izvērš arī Latvijā.
Kas ir finanšu platformas
Kopumā pēc to darbības modeļa visas platformas ir iedalāmas divās kategorijās:
1) Peer-to-peer jeb P2P platformas - savstarpējo aizdevumu platformas - galvenokārt piedāvā jau izsniegto kredītu cesijas, t.L, iespējas iegādāties prasījuma tiesības vai kādu to daļu esošo parāda prasījumu ietvaros. Šādu platformu sadarbības partneri ir nebanku kredītkompānijas, kurām ir aktuālas iespējas operatīvi piesaistīt resursus jaunu kredītu izsniegšanai, refinansējot esošo kredītportfeli. Cedējot prasījuma tiesības, sākotnējais kreditors jeb kredīta iniciators turpina administrēt aizdevumu, tai skaitā saņemt procentu un pamatsummas maksājumus un pārskaitīt līdzekļus platformai, kura, izmantojot savu uzskaites sistēmu, saņemtos maksājumus tālāk sadala starp investoriem atbilstoši prasījuma tiesību daļai, ko tie ir iegādājušies, un investīcijas termiņiem. Retāk ir sastopams mehānisms, ka investori caur platformu tiešā veidā kreditē aizņēmējus, paši izvēloties sev saistošo piedāvājumu; 2) Crowdfunding jeb kolektīvās finansēšanas platformas piedāvā iespēju kļūt par investoru salīdzinoši lielos investīciju projektos, piemēram, nekustamā īpašuma attīstīšanā. Šajā gadījumā vispirms tiek savākts attiecīgais finansējums un tikai tad, kad ir sasniegts nepieciešamais investīciju apjoms projekta realizācijai, nauda tiek ieguldīta, un no tā brīža tiek aprēķināta investora peļņa. Gadījumā, ja noteiktos termiņos neizdodas savākt nepieciešamo finansējuma summu, savāktie līdzekļi tiek atgriezti investoriem un projekts paliek nerealizēts. Šis modelis paredz, ka līdz finansējuma savākšanai investoru ieguldītā nauda paliek "iesaldēta" un nenes peļņu. Ne visā ES teritorijā šis modelis ir atļauts, piemēram, Latvijā crowdfunding mehānisms ir aizliegts, tomēr Igaunijā šādu platformu darbība ir likumīga. Ko platformas piedāvā investoriem Mūsdienīgo tehnoloģisko risinājumu izmantošana (maksimāli vienkāršots reģistrācijas process, iespējas stundu vai pat minūšu laikā ieskaitīt naudas līdzekļus, izmantojot modernās maksājumu sistēmas, personīgā "kabineta" nodrošināšana partnerim piedāvājumu lejupielādei, automatizēta uzskaites sistēma) ļauj platformām nodrošināt ātru līdzekļu apriti ar zemām administrēšanas izmaksām. Turklāt cedēti tiek pārsvarā īstermiņa nebanku kredīti, kuriem ir caurmērā augstāka riska pakāpe un kuri tiek izsniegti pret augstākiem procentiem (procentu likmes biznesa kredītiem mēdz svārstīties no 36 % gadā līdz pat 2-4 % nedēļā). Rezultātā platformas ir spējīgas piedāvāt investoriem salīdzinoši augstu investīciju atdevi (ROI bieži ir diapazonā 12-14 %, sasniedzot līdz pat 15 % gadā un vairāk atsevišķiem darījumiem). Investīciju lēmumu pieņemšanas ātrums ir lielā mērā saistīts ar to, ka lietotājiem tiek piedāvāts investēt mazas summas (vairumā gadījumu minimālā investīciju summa sākas no 10 eiro), maksimāli diversificējot savus ieguldījumus. Lai būtu iespējams piedāvāt investoriem papildu drošību, daudzas platformas tiem darījumiem, kas tiek uzskatīti par riskantākajiem, prasa no kreditora atpakaļizpirkuma garantiju jeb BuyBack. BuyBack konkrētam darījumam nozīmē, ka gadījumā, ja aizņēmējs kavē kredīta atmaksu, kavējumam sasniedzot noteiktu termiņu (piemēram, 60 dienas), kredīta iniciatoram ir pienākums nekavējoties atpirkt no visiem investoriem to viņu iegādāto prasījuma tiesību daļu aizdevuma pamatsummas un uzkrāto, bet neizmaksāto procentu apmērā. Ir platformas, kuras izvieto darījumus tikai un vienīgi ar BuyBack garantijas segumu, kas ir daļa no to mārketinga politikas. Latvijas tirgus Latvijas finanšu tirgū platformu piedāvātais produkts joprojām ir samērā jauns. Finanšu ministrijas dati liecina, ka Latvijas pirmā savstarpējo aizdevumu platforma uzsāka savu darbību 2015. gadā, savukārt pēc diviem gadiem Latvijā bija jau septiņas aktīvas savstarpējo aizdevumu platformas. Kopš darbības uzsākšanas brīža līdz 2017. gada beigām caur Latvijas platformām veikto investīciju summa pārsniedza 300 milj. eiro. Ja 2016. gadā kopējais investīciju apjoms bija mērāms 110 milj. eiro apmērā, tad jau 2017. gada 2. ceturksnī tas gandrīz divkāršojās, sasniedzot 200 milj. eiro. Latvijas lielākās savstarpējo aizdevumu platformas ir Mintos un Twino - abu piesaistīto investīciju summa visā laika periodā līdz 2018. gada sākumam pārsniedza 700 milj. eiro. Tirgus līderis ātro patēriņa kredītu izsniegšanas jomā AS "4finance" 2016. gadā iegādājās savstarpējo aizdevumu platformu Viventor, savukārt "ātro kredītu" tirgus otrs lielākais spēlētājs AS "VIA SMS group" realizēja platformu - ViaInvest. Caur Latvijas platformām veikto investīciju kopējā dinamika saskaņā ar Latvijas Alternatīvo finanšu pakalpojumu asociācijas datiem ir atspoguļota pievienotajā attēlā (skat. 18. lpp.). Kopumā 2017. gada 3. ceturksnī Latvijas platformas piesaistīja un izvietoja 123 milj. eiro (2016. gada 3. ceturksnī - 54,9 milj. eiro, 2015. gada 3. ceturksnī - 3 milj. eiro). Jāatzīst, ka Latvijas finanšu platformu darbības ģeogrāfiskais tirgus izvēršas tālu ārpus Latvijas robežām. Vairums platformu pieņem finanšu līdzekļus no investoriem, kuriem ir atvērts konts Eiropas Savienības kredītiestādēs, kas ļauj paļauties uz šīs jurisdikcijas banku veikto klienta identifikāciju un līdzekļu izcelsmes pārbaudi, kas atbilst tās regulējuma prasībām. Ir valstis, kuras formāli neiekļaujas Eiropas Savienībā, bet to regulējums finanšu jomā tiek pielīdzināts Eiropas Savienības regulējumam, piemēram, Eiropas Ekonomiskās zonas valstis - Islande, Norvēģija un Lihtenšteina, kā arī Šveice. Latvijas platformu aktīvākie un arī ieguldīto līdzekļu apjoma ziņā lielākie investori ir no Vācijas, Spānijas, Lielbritānijas, Itālijas, Šveices. Raksta autori prognozē, ka platformu darbības izaugsmes dinamika saglabāsies arī turpmāk, Latvijas lielākajām finanšu platformām arvien vairāk nostiprinot pozīcijas Eiropā. Vai platformu darbībai ir nepieciešama atļauja Ņemot vērā, ka platformu piedāvātie pakalpojumi ir salīdzinoši jauns finanšu produkta veids, to darbība likumsakarīgi izraisa daudz jautājumu gan potenciālajiem šo produktu lietotājiem, gan finanšu un kapitāla tirgus speciālistiem, tai skaitā par klientu interešu aizsardzību, platformās veicamo darījumu drošību, kā arī likumisko bāzi platformu darbībai, kura vairumā Eiropas valstu nav līdz galam sakārtota vai vispār ir attīstības sākumstadijā. Pārsvarā speciāls platformu darbību regulējums ir izveidots tajās valstīs, kur šādas platformas jau darbojas ilgāku laiku, kā, piemēram, Lielbritānijā, Itālijā, Francijā, Somijā un Spānijā. Eiropas Komisija pagaidām veic tikai izpēti par šī jaunā un augošā finanšu modeļa potenciālu un riskiem, kā arī pēta nacionālos regulējumus. Savukārt vienota likuma neesamība rada pamatus domstarpībām un strīdiem starp komersantiem, kuri veic vai plāno uzsākt saimniecisko darbību šajā jomā, un regulējošajām iestādēm. Tā kā platformu darbība paredz finanšu līdzekļu piesaisti gan no vietējiem, gan no ārvalstu investoriem, kas ne vienmēr ir profesionālie investori, ir svarīgi nodrošināt, lai piesaistītā nauda tiktu atbilstoši pārvaldīta un lai ieguldītājs būtu informēts par riskiem, kas saistīti ar šādu ieguldījuma veidu, un varētu pieņemt pamatotu un patstāvīgu lēmumu. Kā liecina citu ES dalībvalstu pieredze, platformu regulējuma jomā īpaša uzmanība tiek pievērsta tieši neprofesionālajiem investoriem, jo investēt var ne tikai profesionālie ieguldītāji, bet arī mājsaimniecības un citas neprofesionālo ieguldītāju grupas. Turklāt, piedāvājot platformā jau izsniegto kredītu cesijas, svarīgi ir nodrošināt arī aizņēmēju tiesību aizsardzību. Rodas jautājums, vai piedāvājums veikt ieguldījumus iepriekš izsniegtajos aizdevumos neatbilst alternatīvā ieguldījuma fonda un ieguldījumu brokeru sabiedrības būtībai, kura sniegšanai ir jāsaņem Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (turpmāk - FKTK) darbības atļauja? Eiropas Savienībā atļauju piešķiršanu un darbības sākotnējās prasības attiecībā uz ieguldījumu sabiedrībām nosaka Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Direktīva 2004/39/EK, kas attiecas uz finanšu instrumentu tirgiem3 (turpmāk - MiFID). Direktīvas I pielikuma A sadaļā ir noteikti darbības veidi, kuri šīs Direktīvas kontekstā klasificējami kā ieguldījumu pakalpojumi un darbības. Jāatzīst, ka savstarpējo aizdevumu platformu sniegtie pakalpojumi -starpniecība prasījuma tiesību iegādē, atsavināšanā un apkalpošanā - nevar tikt pielīdzināti un nav uzskatāmi par ieguldījumu pakalpojumiem MiFID kontekstā.
Tādējādi MiFID un attiecīgi pieņemtajos nacionālajos normatīvajos aktos regulētie ieguldītāju aizsardzības pasākumi nav piemērojami pakalpojumiem, kurus sniedz platformas. Latvijas regulējuma terminos prasījuma tiesību cedēšana nav klasificējama kā operācijas ar finanšu instrumentiem. Finanšu instrumentu tirgus likuma 1. panta pirmajā daļā nepārprotami ir noteikts, ka finanšu instrumenti ir vienošanās, kas vienlaikus vienai personai rada finanšu aktīvus, bet citai personai -finanšu saistības vai kapitāla vērtspapīrus. Turklāt jānorāda, ka Latvijas platformas darbojas tikai kā starpnieki, pilnvarnieka statusā izpildot platformā reģistrēto lietotāju pausto gribu. Attiecīgi platformu lietotāji patstāvīgi un neatkarīgi pieņem lēmumus, izvērtē ar tiem saistītos riskus un atbilstību viņu interesēm. Tādējādi platforma, sniedzot pakalpojumus, nepieņem lēmumus savā vārdā, bet gan izpilda tās lietotāju norādes. No iepriekš minētā ir secināms, ka platformu sniegto pakalpojumu būtība krasi atšķiras no alternatīvo ieguldījumu fondu un ieguldījumu brokeru sabiedrību sniegto pakalpojumu būtības. Platformu piedāvātie pakalpojumi pēc to būtības ir tikai starpniecība prasījuma tiesību iegādē, atsavināšanā un apkalpošanā, kas nav atzīstama par darbību ar finanšu instrumentiem. Tāpēc viedoklis, ka platformām būtu jāsaņem FKTK darbības atļauja esošā normatīvi tiesiskā regulējuma ietvaros, nav pamatots, jo nav pazīmju, kas liecinātu par to, ka platformu komercdarbība atbilstu brokeru sabiedrību darbībai vai alternatīvo ieguldījumu fondu darbībai. Pēc savas būtības savstarpējo aizdevumu platforma ir virtuāls tirgus placis, kas saved kopā divas patstāvīgas darījuma puses, un to darbību regulē privāttiesību regulējuma normas. Vai drīkst cedēt prasījuma tiesības, kas izriet no aizdevumiem fiziskām personām Latvijas Republikas Civillikums5 neaizliedz parāda prasījuma turētājam pārdot savu daļu citai personai, turklāt tas ir tiesīgs pārdot ne tikai prasījuma tiesības pilnā apjomā, bet arī kādu noteiktu daļu no tām. Kredīta devēja prasījumu cesija citā starpā var notikt ne tikai ar mērķi atgūt parādu, bet arī finansējuma piesaistes nolūkā. Tomēr atsevišķs jautājums ir fiziskām personām izsniegto kredītu cesijas likumīgums.
No patērētāju kreditēšanas līgumiem izrietošo prasījumu cesijas ir pieļaujamas, gan ievērojot Civillikumā, gan Direktivā 2008/48/EK,6 gan Ministru kabineta 2016. gada 25. oktobra noteikumos Nr. 6917 ietvertās prasības. Direktīvas 2008/48/EK 17. panta pirmajā daļā ietvertie cesijas noteikumi atbilst Civillikuma 1807. un 1808. panta noteikumiem, kas pieļauj prasījumu cesiju trešajām personām, kas izriet no kreditēšanas līgumiem, kas noslēgti ar patērētājiem. Turklāt saskaņā ar Direktīvas 17. panta pirmajā daļā noteikto kredīta devējs ir tiesīgs neinformēt patērētāju par cesiju gadījumā, ja sākotnējais kredīta devējs, kas noslēdzis līgumu ar cesionāru, turpina apkalpot kredītu attiecībā pret patērētāju, kas atbilst arī Ministru kabineta 2016. gada 25. oktobra noteikumu Nr. 691 98. punktam. Līdz ar to Direktīvas 2008/48/EK preambulas 41. punktā ir norādīts, ka pēc kreditora tiesību nodošanas saskaņā ar kredītlīgumu patērētājam nebūtu jānonāk neizdevīgākā stāvoklī.
Apskatot Latvijas tiesu praksi, var konstatēt, ka pērn (2017. gada 28. jūlijā) Administratīvā rajona tiesa nosprieda noraidīt patēriņa kreditēšanas sabiedrības AS "Hipocredit" pieteikumu, kurā bija lūgts nenoteikt aizliegumu cedēt prasījumus, kas izriet no kreditēšanas līgumiem, kas noslēgti ar patērētājiem, savstarpējo aizdevumu platformā Mintos vai citās analoģiskās platformās. Savā spriedumā tiesa atbalstīja Patērētāju tiesību aizsardzības centra (turpmāk - PTAC) lēmumu, kurā tika norādīts, ka AS "Hipocredit" un AS "Mintos Marketplace" īstenotajā komercdarbībā būtiskākais ir nevis prasījumu cesijas izmantošanas tiesiskums, bet gan investoru kā jauno kreditoru piesaiste, kas šobrīd ir ierobežota saskaņā ar Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8. panta pirmo prim daļu, kas nosaka, ka kreditēšanas pakalpojumu patērētājam drīkst sniegt kapitālsabiedrība, kura saņēmusi speciālu atļauju (licenci) patērētāja kreditēšanas pakalpojuma sniegšanai un kuras apmaksājamā pamatkapitāla minimālais lielums ir 425 000 eiro (minētās prasības neattiecas uz licencētām kredītiestādēm). Tādējādi fiziskās personas nav tiesīgas sniegt kreditēšanas pakalpojumus patērētājiem. Pat atzīstot, ka arī pēc prasījuma cesijas starp kredīta devēju (cedentu) un patērētāju (parādnieku) turpina pastāvēt patērētāju kreditēšanas līguma attiecības, bet cesionāram pāriet tikai cedētie prasījumi un līdz ar to cesionārs nekļūst par personu, kas sniedz kreditēšanas pakalpojumu Patērētāju tiesibu aizsardzības likuma izpratnē, turklāt ziņas par patērētāju, cedējot prasības, tiek anonimizētas un cedents nevar jebkurā brīdī sazināties ar aizņēmēju, PTAC tomēr pieņēma lēmumu aizliegt AS "Hipocredit" cedēt platformās prasījumus, kas izriet no kreditēšanas līgumiem, kas noslēgti ar patērētājiem. PTAC galvenās argumentācijas pamatā bija tas, ka platformas kontekstā jēdziens "kreditors" sevī ietver gan kredīta iniciatorus (sākotnējos kredīta devējus jeb kredītkompānijas), gan cesionārus (platformas reģistrētie lietotāji, kuri caur platformu iegādājas prasības no cedenta), līdz ar to šajā gadījumā PTAC uzskata par kreditoru ne tikai licencētu kredīta devēju, bet arī visas fiziskās un juridiskās personas, kuras, reģistrējoties platformā, iegādājas prasījuma tiesības. Līdz ar to, kā jau minēts, Latvijas regulējums stingri ierobežo to personu loku, kas var būt par fizisko personu kreditoru atbilstoši Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8. panta pirmajai prim daļai. Tātad par patērētāju kredīta devēju var būt tikai licencēta kapitālsabiedrība. Minētajā lietā nav strīda par to, ka cesionārs iegūst prasījuma tiesības attiecībā pret patērētāju kā parādnieku, kaut arī nepārņemot starp sākotnējo kredīta devēju un patērētāju noslēgtās līgumiskās attiecības. Taču, PTAC ieskatā, arī šādu prasījuma tiesību iegūšana var ietekmēt patērētāja tiesības un nostādīt patērētāju neizdevīgā stāvoklī, jo cesionārs, kas nav licencēts patērētāju kredītu devējs, tomēr var vērsties ar tiešo prasījumu pret aizņēmēju gadījumā, ja aizņēmējs kavē maksājumus un kredītkompānija nepilda savas BuyBack saistības, tādējādi attiecības starp aizņēmēju un cesionāru iziet ārpus patērētāju tiesību aizsargājošā regulējuma. Arī tiesa savā spriedumā norādījusi, ka piekrīt PTAC argumentācijai, ka no patērētāju līgumiem izrietošo prasību cedēšana caur platformu personām, kuras nav atbilstoši likuma prasībām licencētas kapitālsabiedrības, rada pārkāpumu Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8. panta pirmās prim daļas izpratnē un līdz ar to ir aizliedzama. Jaunais regulējums Latvijas tirgū pašlaik pastiprināta interese ir tieši par kopfinansējuma platformām. Šobrīd to darbība tiek regulēta tikai attiecībā uz patērētāju kreditēšanu, vienlaikus cesiju darījumu regulāciju atstājot bez speciālas regulācijas vispārējo civiltiesisko darījumu ietvarā. 2017. gada 7. septembrī Finanšu ministrija beidzot nāca klajā ar jauno likumprojektu - Kopfinansējuma pakalpojumu likums10 (turpmāk - likumprojekts), ko izstrādāja sadarbībā ar FKTK vismaz divu gadu garumā un par kuru notika plašas diskusijas finanšu aprindā, to vērtējot neviennozīmīgi. Likumprojekts paredz regulēt tikai tiesiskās attiecības, kas izriet no savstarpējiem aizdevumiem. Saskaņā ar likumprojekta 1. pantu kopfinansējuma pakalpojums ir viens vai vairāki šādi pakalpojumi, kurus ar platformas starpniecību nodrošina kopfinansējuma pakalpojumu sniedzējs (operators):
• pakalpojums, kura rezultātā ieguldītājs aizdod naudas līdzekļus finansējuma saņēmējam kā fiziskai personai;
• pakalpojums, kura rezultātā ieguldītājs aizdod naudas līdzekļus finansējuma saņēmējam tā pieteiktā projekta realizācijai;
• ieguldījumu pakalpojums, kura rezultātā ieguldītājs iegūst finansējuma saņēmēja kā juridiskas personas emitētus parāda vai kapitāla vērtspapīrus to sākotnējā izvietošanā;
• kredītprasību sākotnējā izvietošana ar platformas starpniecību un to apkalpošana un administrēšana. Tādā veidā likumprojekts legalizē naudas līdzekļu aizdošanu starp divām fiziskām personām ar platformas starpniecību, kas ir klasiskais P2P modelis un ko līdz šim nepieļāva Patērētāju tiesību aizsardzības likums, nosakot, ka par patērētāju kreditoru var būt tikai licencēta kapitālsabiedrība. Turklāt jāatzīmē, ka saskaņā ar likumprojekta 13. panta piekto daļu, ja kopfinansējuma pakalpojuma rezultātā ieguldītājs iegūst kredītprasības pret patērētāju, ieguldītājs nekļūst par kredīta devēju Patērētāju tiesību aizsardzības likuma izpratnē, kas ir pretrunā ar šī brīža spēkā esošo patērētāju tiesību regulējumu, kas likumprojekta stāšanās spēkā gadījumā neizbēgami izraisīs grozījumus Patērētāju tiesību aizsardzības likumā.
Pēc likuma stāšanās spēkā kopfinansējuma pakalpojumu sniedzēji darbību Latvijā varēs uzsākt pēc reģistrācijas kopfinansējuma pakalpojumu sniedzēju reģistrā, kuru uztur FKTK.11
Likumprojekta ietvaros tiek noteikti kopfinansējuma pakalpojumu sniedzēja darbības principi, atbildība, licencēšanas un uzraudzības kārtība, ieguldītāju un aizdevumu saņēmēju interešu aizsardzības pasākumi. Tas satur prasības kopfinansējuma pakalpojumu sniedzējiem šādās galvenajās jomās.
1. Darbības uzsākšana un reģistrācija. Likumprojekts nosaka dokumentus, kuri iesniedzami kopfinansējuma pakalpojuma sniedzēja reģistrācijai (6. panta piektā daļa), tostarp iekšējās kontroles un pārvaldības apraksts, organizatoriskās struktūras apraksts, pasākumu apraksti, kas veikti, lai aizsargātu aizdevumu saņēmēju un ieguldītāju naudas līdzekļus, procedūras, kas nodrošina noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas sistēmas darbību.
2. Pienākums veikt aizdevēja un/vai kreditora novērtēšanu. Pakalpojumu saņēmējiem ir jāizstrādā un jāievēro finansējuma saņēmēja vērtēšanas kārtība gadījumā, ja caur platformu notiek tiešais aizdevums vai ieguldījumi vērtspapīros, savukārt, ja caur platformu tiek veikta kredītprasību sākotnējā izvietošana, pakalpojumu sniedzējam ir pienākums veikt kredīta devēja novērtēšanu, turklāt jābūt izstrādātai parāda piedziņas politikai un procedūrām (6. panta piektā daļa).
3. Kapitāls un peļņas sadale. Pakalpojuma sniedzēja minimālais pamatkapitāls, uzsākot darbību, ir noteikts 50 000 eiro apmērā, savukārt pēc darbības uzsākšanas kapitāls nedrīkst būt zemāks par lielāko no šādiem diviem elementiem: a) minimālais sākotnējais kapitāls un b) 25 % no iepriekšējā pilna pārskata gada patstāvīgo izmaksu kopsummas (11. panta pirmā un otrā daļa).
4. Vispārīgās prasības darbībai. Ietver prasības nodrošināt efektīvu iekšējās kontroles sistēmu, interešu konflikta novēršanas politiku, efektīvu klientu iesniegumu un sūdzību izskatīšanas procedūru, kā
arī fizisko personu datu apstrādes veikšanu atbilstoši normatīvo aktu prasībām.
5. Ieguldītāju interešu aizsardzība un potenciālo risku mazināšana, kas ietver:
• kopfinansējuma pakalpojumu sniedzēja un viņu klientu naudas līdzekļu šķirtu turēšanu - atsevišķā kontā bankā (14. panta pirmā daļa);
• aizdevuma saņēmēju maksātspējas izvērtēšanu (19. pants);
• informācijas sniegšanu ieguldītājam par aizņēmēju, kas sevī ietver tā identifikācijas informāciju, riska reitingu, informāciju par projektu vai kredītu, finanšu rādītājus (23. panta trešā daļa);
• ierobežojumu piesaistīto līdzekļu summai vienam aizdevējam - 12 mēnešu laikā tā nedrīkst pārsniegt
10 000 eiro, ja līdzekļi tiek aizdoti fiziskai personai, un 100 000 eiro kopsummu, izmantojot aizdevumu fiziskai personai un aizdevumu projekta realizācijai (13. panta sestā daļa);
• aizdevēja līdzfinansējuma nodrošināšanas prasību -vismaz 10 % apmērā no pieteiktā projekta finansējuma (19. panta piektā daļa); secināms, ka minimālo aizdevēja līdzfinansējumu gadījumam, ja nauda tiek aizdota fiziskai personai, likums neprasa un tas tiek noteikts pēc pakalpojumu sniedzēja ieskatiem;
• kopfinansējuma pakalpojumu sniedzēja pieprasītas ziņas no ieguldītāja par tā finansiālo stāvokli, pieredzi un zināšanām šāda veida darījumu slēgšanā (21. pants).
6. Veicamie maksājumi FKTK. Par reģistrāciju reģistrā pakalpojuma sniedzējs samaksā 4000 eiro, savukārt pēc reģistrācijas FKTK darbības finansēšanai tiks maksāti 7000 eiro gadā un papildus līdz 1,4 % no
pakalpojuma sniedzēja bruto ieņēmumiem gadā, kas saistīti ar kopfinansējuma pakalpojuma sniegšanu, kopsummai nepārsniedzot 100 000 eiro gadā (31. panta pirmā un otrā daļa).
Likumprojekts paredz sešu mēnešu pārejas periodu pēc likuma stāšanās spēkā, kura laikā esošajiem komersantiem, kuri sniedz kopfinansējuma pakalpojumus, attiecīgi jāpārveido sava darbība, lai nodrošinātu likuma prasību izpildi. Grozījumi Salīdzinot likumprojekta tekstu šī brīža redakcijā ar likumprojekta anotāciju,12 jāatzīmē, ka likumprojekta izskatīšanas laikā tā tekstā tika veikti daži būtiski grozījumi. Pirmkārt, no tā tika izslēgts sākotnēji paredzētais pakalpojuma sniedzēja pienākums no saviem brīviem līdzekļiem līdzfinansēt katru izsniegto aizdevumu vismaz 10 % apmērā no veiktās darījuma summas, kas izraisīja visplašākās diskusijas, jo tas nepamatoti lika kopfinansējuma pakalpojumu sniedzējiem, kuri gan pēc to finanšu un ekonomiskās būtības, gan arī likuma terminu izpratnē ir tikai starpnieki, ar savu kapitālu iesaistīties platformā piedāvātos darījumos un uzņemties daļu no riskiem. Turklāt finanšu aprindās tas tika uztverts kā nepārprotams mēģinājums lobēt šī brīža lielāko tirgus spēlētāju intereses, jo lielākās esošās platformas ir afilētas vismaz ar daļu no kredītkompānijām, kuru piedāvājumi tajās ir izvietoti. Tas tām nozīmētu vienkārši naudas līdzekļu kustību vienas kompāniju grupas ietvaros, savukārt mazām platformām un jaunienācējiem, kuri nav saistīti ar kredītkompānijām un darbojas tikai un vienīgi kā starpnieki, tas nozīmētu nepieciešamību iesaldēt daļu no sava kapitāla un kļūt par būtisku tirgū ienākšanas un darbības attīstības šķērsli un konkurences izkropļojumu. Otrkārt, likumprojekta redakcijā ir izslēgts ierobežojums fiziskām personām ar kopfinansējuma pakalpojuma sniedzēja starpniecību gada laikā ieguldīt ne vairāk kā divkāršus vidējos mēneša bruto ienākumus 12 mēnešu periodā, izņemot personas, kurām piešķirts kvalificēta ieguldītāja statuss. Arī šis grozījums vērtējams pozitīvi, jo tas būtu šķērslis daļai legālas līdzekļu izcelsmes investoriem, kuri nevēlas izpaust informāciju par saviem ienākumiem, kā arī nozīmētu lieku dokumentu apriti un administratīvo slodzi, ņemot vērā, ka, mainoties dzīves apstākļiem un nodarbinātībai, katra ienākumi mēdz mainīties. Treškārt, ņemot vērā darbietilpīgo iekšējās dokumentācijas sagatavošanas procesu saskaņā ar jaunā likuma prasībām, kā arī kapitāla prasības kopfinansējuma pakalpojumu sniedzējiem, pozitīvi vērtējams tas, ka pārejas periods tika pagarināts no sākotnējiem trīs uz sešiem mēnešiem. Secinājumi Latvijā nav stājies spēkā vienots savstarpējo aizdevumu normatīvi tiesiskais regulējums, līdz ar to platformu pakalpojumi nav pakļauti vienotam likumam un to darbību regulē Latvijas Republikas likumu un normatīvo aktu kopums, kā arī ES direktīvas. Finanšu platformas neveic darbību, kas atbilstu kredītiestādes, maksājumu sistēmas, alternatīvā ieguldījuma fonda vai ieguldījumu brokeru sabiedrības būtībai Latvijas un ES normatīvi tiesiskā regulējuma terminos. Civillikums neaizliedz parāda prasījuma turētājam pārdot savu daļu citai personai, turklāt tas ir tiesīgs pārdot ne tikai prasījuma tiesības pilnā apjomā, bet arī kādu noteiktu daļu no tām. Kredīta devēja prasījumu cesija var notikt ne tikai ar mērķi atgūt parādu, bet arī finansējuma piesaistes nolūkā. Tomēr privātpersonām izsniegtos kredītus nedrīkst cedēt, jo šāds darījums ir pretrunā ar Patērētāju tiesību aizsardzības likumu, jo var izraisīt aizņēmēja stāvokļa pasliktināšanos un tādējādi aizskar viņa tiesības.
Jaunais platformu darbības regulējums, kas šobrīd ir likumprojekta statusā, paredz kopfinansējuma pakalpojumu sniedzēju kā atsevišķas, īpašas finanšu tirgus dalībnieku kategorijas pakļaušanu FKTK uzraudzībai un ievieš tiem minimālā kapitāla prasības. Tas legalizē naudas līdzekļu aizdošanu starp divām fiziskām personām ar platformas starpniecību, kas ir pretrunā ar esošo patērētāju tiesību regulējumu un tādēļ rada nepieciešamību veikt grozījumus Patērētāju tiesību aizsardzības likumā. Līdz ar to jaunais likums ievieš kopfinansējuma pakalpojumu sniedzējiem prasības ieguldītāju interešu aizsardzībai un potenciālo risku mazināšanai, nepiedaloties risku segšanā ar savu kapitālu, bet izstrādājot nolikumus un procedūras aizņēmēju un kreditoru novērtēšanai, iekšējās kontroles un parāda piedziņas procedūras. Kopumā likumdevēja iniciatīvas kopfinansējuma platformu normatīvi tiesiskās bāzes sakārtošanā vērtējamas pozitīvi. Pēc Kopfinansējuma pakalpojumu likuma vairs nebūs strīdu par platformu kā starpnieku licencēšanas nepiecešamību, jo likumprojekts skaidri nosaka platformu statusu un nepieciešamās licences to darbības turpināšanai. Likumprojekta izskatīšanas gaitā no sākotnējās redakcijas tika izslēgta prasība platformām līdzfinansēt katru izsniegto aizdevumu vismaz 10 % apmērā no veiktās darījuma summas. Ir ieviestas pamatkapitāla prasības, kuras var uzskatīt par saprātīgām un reāli izpildāmām. Tā kā plaftormas ir tikai starpinieki, kuri saved kopā investorus un aizņēmējus, nodrošina darījumu izpildi un uzskaiti un kuri nav tiesīgi brīvi rīkoties ar investoru līdzekļiem, pēc autoru domām, daudz svarīgāk ir nodrošināt naudas līdzekļu šķirtas (segregētas) turēšanas kontroli, šajā gadījumā platformas finansiālais stāvoklis, kas izriet no tās saimnieciskās darbības rezultātiem, neietekmēs investoru aizsargātību un to interešu nodrošināšanu. Daudz jautājumu izraisa likumprojekta normas, kuras ir saistītas ar platformu pienākumu veikt aizņēmēja un/vai kreditora novērtēšanu (atkarībā no platformas piedāvājumiem). Šādu prasību pamatotība ir neviennozīmīga, jo platformas ir elektroniskās tirdzniecības laukumi, kas izpilda starpnieku pakalpojumus, tāpēc to atbildība par izvietojamo piedāvājumu kvalitāti pēc būtības aprobežojas ar reputācijas risku. Pastāv strīdi par to, vai platformai būtu jāuzņemas kāda cita atbildība investoru priekšā. Turklāt nav skaidri noformulēti minēto normu izpildes kritēriji, kā arī nav noteikta platformas atbildība par to izpildi, līdz ar to pašlaik tām ir drīzāk deklaratīvs raksturs. Tomēr nepieciešamība izstrādāt un ievērot finansējuma saņēmēja (kredīta devēja) vērtēšanas kārtību prasīs no platformām ievērojamus cilvēkresursu ieguldījumus. Autoru prognozes Autori prognozē, ka likumdošanas bāzes sakārtošana kopfinansējuma platformu darbības jomā kopumā labvēlīgi ietekmēs finanšu pakalpojumu tirgus attīstību, jo tiks skaidri definēts platformu statuss un prasības to licencēšanai, kā rezultātā tiks novērsti iespējamie jautājumi un potenciālie strīdi starp kopfinansējuma pakalpojumu sniedzējiem un FKTK. Likumprojekta "Kopfinansējuma pakalpojumu likums" pieņemšana ir saistīta ar grozījumiem patērētāju tiesību aizsardzības regulējumā, turklāt potenciālie grozījumi ir būtiski gan pēc satura, gan pēc formas, jo spēkā esošais Patērētāju tiesību aizsardzības likums neparedz likumprojektā atļautās darbības, piemēram, patērētāju savstarpējo kreditēšanu. Ņemot vērā, ka šī brīža kopfinansējuma pakalpojumu sniegšanas jomā ir nobriedusi nepieciešamība sakārtot normatīvi tiesisko bāzi un no likumprojekta sākotnējās redakcijas tika izslēgtas esošo un potenciālo kopfinansējuma pakalpojumu sniedzēju diskriminējošas prasības attiecībā uz 10 % līdzdalību darījumos ar savu kapitālu, ko var atļauties tikai lielas un/vai ar kredīta iniciatoriem afilētas kompānijas, var paredzēt, ka likumprojekts varētu tikt pieņemts tuvākā nākotnē. Gadījumā, ja likumā kopfinansējuma pakalpojumu sniedzēju pienākums veikt aizņēmēja un/vai kreditora novērtēšanu tiks atstāts negrozīts, būs nepieciešama šo normu detalizācija, to izpildes kritēriju izstrāde, kā arī atbildības noteikšana par to neizpildi. Var paredzēt, ka pieprasījums pēc kopfinansējuma pakalpojumiem gan Latvijas, gan Eiropas Savienības mērogā turpinās palielināties, līdz ar to palielināsies tirgus spēlētāju skaits. Lai gan kopfinansējuma pakalpojumu apjoms palielināsies, tomēr sīvas konkurences apstākļos atsevišķi mazie spēlētāji būs spiesti pamest tirgu vai konsolidēties. Publicēts žurnālā "Jurista Vārds" 22.05.2018.
1) Peer-to-peer jeb P2P platformas - savstarpējo aizdevumu platformas - galvenokārt piedāvā jau izsniegto kredītu cesijas, t.L, iespējas iegādāties prasījuma tiesības vai kādu to daļu esošo parāda prasījumu ietvaros. Šādu platformu sadarbības partneri ir nebanku kredītkompānijas, kurām ir aktuālas iespējas operatīvi piesaistīt resursus jaunu kredītu izsniegšanai, refinansējot esošo kredītportfeli. Cedējot prasījuma tiesības, sākotnējais kreditors jeb kredīta iniciators turpina administrēt aizdevumu, tai skaitā saņemt procentu un pamatsummas maksājumus un pārskaitīt līdzekļus platformai, kura, izmantojot savu uzskaites sistēmu, saņemtos maksājumus tālāk sadala starp investoriem atbilstoši prasījuma tiesību daļai, ko tie ir iegādājušies, un investīcijas termiņiem. Retāk ir sastopams mehānisms, ka investori caur platformu tiešā veidā kreditē aizņēmējus, paši izvēloties sev saistošo piedāvājumu; 2) Crowdfunding jeb kolektīvās finansēšanas platformas piedāvā iespēju kļūt par investoru salīdzinoši lielos investīciju projektos, piemēram, nekustamā īpašuma attīstīšanā. Šajā gadījumā vispirms tiek savākts attiecīgais finansējums un tikai tad, kad ir sasniegts nepieciešamais investīciju apjoms projekta realizācijai, nauda tiek ieguldīta, un no tā brīža tiek aprēķināta investora peļņa. Gadījumā, ja noteiktos termiņos neizdodas savākt nepieciešamo finansējuma summu, savāktie līdzekļi tiek atgriezti investoriem un projekts paliek nerealizēts. Šis modelis paredz, ka līdz finansējuma savākšanai investoru ieguldītā nauda paliek "iesaldēta" un nenes peļņu. Ne visā ES teritorijā šis modelis ir atļauts, piemēram, Latvijā crowdfunding mehānisms ir aizliegts, tomēr Igaunijā šādu platformu darbība ir likumīga. Ko platformas piedāvā investoriem Mūsdienīgo tehnoloģisko risinājumu izmantošana (maksimāli vienkāršots reģistrācijas process, iespējas stundu vai pat minūšu laikā ieskaitīt naudas līdzekļus, izmantojot modernās maksājumu sistēmas, personīgā "kabineta" nodrošināšana partnerim piedāvājumu lejupielādei, automatizēta uzskaites sistēma) ļauj platformām nodrošināt ātru līdzekļu apriti ar zemām administrēšanas izmaksām. Turklāt cedēti tiek pārsvarā īstermiņa nebanku kredīti, kuriem ir caurmērā augstāka riska pakāpe un kuri tiek izsniegti pret augstākiem procentiem (procentu likmes biznesa kredītiem mēdz svārstīties no 36 % gadā līdz pat 2-4 % nedēļā). Rezultātā platformas ir spējīgas piedāvāt investoriem salīdzinoši augstu investīciju atdevi (ROI bieži ir diapazonā 12-14 %, sasniedzot līdz pat 15 % gadā un vairāk atsevišķiem darījumiem). Investīciju lēmumu pieņemšanas ātrums ir lielā mērā saistīts ar to, ka lietotājiem tiek piedāvāts investēt mazas summas (vairumā gadījumu minimālā investīciju summa sākas no 10 eiro), maksimāli diversificējot savus ieguldījumus. Lai būtu iespējams piedāvāt investoriem papildu drošību, daudzas platformas tiem darījumiem, kas tiek uzskatīti par riskantākajiem, prasa no kreditora atpakaļizpirkuma garantiju jeb BuyBack. BuyBack konkrētam darījumam nozīmē, ka gadījumā, ja aizņēmējs kavē kredīta atmaksu, kavējumam sasniedzot noteiktu termiņu (piemēram, 60 dienas), kredīta iniciatoram ir pienākums nekavējoties atpirkt no visiem investoriem to viņu iegādāto prasījuma tiesību daļu aizdevuma pamatsummas un uzkrāto, bet neizmaksāto procentu apmērā. Ir platformas, kuras izvieto darījumus tikai un vienīgi ar BuyBack garantijas segumu, kas ir daļa no to mārketinga politikas. Latvijas tirgus Latvijas finanšu tirgū platformu piedāvātais produkts joprojām ir samērā jauns. Finanšu ministrijas dati liecina, ka Latvijas pirmā savstarpējo aizdevumu platforma uzsāka savu darbību 2015. gadā, savukārt pēc diviem gadiem Latvijā bija jau septiņas aktīvas savstarpējo aizdevumu platformas. Kopš darbības uzsākšanas brīža līdz 2017. gada beigām caur Latvijas platformām veikto investīciju summa pārsniedza 300 milj. eiro. Ja 2016. gadā kopējais investīciju apjoms bija mērāms 110 milj. eiro apmērā, tad jau 2017. gada 2. ceturksnī tas gandrīz divkāršojās, sasniedzot 200 milj. eiro. Latvijas lielākās savstarpējo aizdevumu platformas ir Mintos un Twino - abu piesaistīto investīciju summa visā laika periodā līdz 2018. gada sākumam pārsniedza 700 milj. eiro. Tirgus līderis ātro patēriņa kredītu izsniegšanas jomā AS "4finance" 2016. gadā iegādājās savstarpējo aizdevumu platformu Viventor, savukārt "ātro kredītu" tirgus otrs lielākais spēlētājs AS "VIA SMS group" realizēja platformu - ViaInvest. Caur Latvijas platformām veikto investīciju kopējā dinamika saskaņā ar Latvijas Alternatīvo finanšu pakalpojumu asociācijas datiem ir atspoguļota pievienotajā attēlā (skat. 18. lpp.). Kopumā 2017. gada 3. ceturksnī Latvijas platformas piesaistīja un izvietoja 123 milj. eiro (2016. gada 3. ceturksnī - 54,9 milj. eiro, 2015. gada 3. ceturksnī - 3 milj. eiro). Jāatzīst, ka Latvijas finanšu platformu darbības ģeogrāfiskais tirgus izvēršas tālu ārpus Latvijas robežām. Vairums platformu pieņem finanšu līdzekļus no investoriem, kuriem ir atvērts konts Eiropas Savienības kredītiestādēs, kas ļauj paļauties uz šīs jurisdikcijas banku veikto klienta identifikāciju un līdzekļu izcelsmes pārbaudi, kas atbilst tās regulējuma prasībām. Ir valstis, kuras formāli neiekļaujas Eiropas Savienībā, bet to regulējums finanšu jomā tiek pielīdzināts Eiropas Savienības regulējumam, piemēram, Eiropas Ekonomiskās zonas valstis - Islande, Norvēģija un Lihtenšteina, kā arī Šveice. Latvijas platformu aktīvākie un arī ieguldīto līdzekļu apjoma ziņā lielākie investori ir no Vācijas, Spānijas, Lielbritānijas, Itālijas, Šveices. Raksta autori prognozē, ka platformu darbības izaugsmes dinamika saglabāsies arī turpmāk, Latvijas lielākajām finanšu platformām arvien vairāk nostiprinot pozīcijas Eiropā. Vai platformu darbībai ir nepieciešama atļauja Ņemot vērā, ka platformu piedāvātie pakalpojumi ir salīdzinoši jauns finanšu produkta veids, to darbība likumsakarīgi izraisa daudz jautājumu gan potenciālajiem šo produktu lietotājiem, gan finanšu un kapitāla tirgus speciālistiem, tai skaitā par klientu interešu aizsardzību, platformās veicamo darījumu drošību, kā arī likumisko bāzi platformu darbībai, kura vairumā Eiropas valstu nav līdz galam sakārtota vai vispār ir attīstības sākumstadijā. Pārsvarā speciāls platformu darbību regulējums ir izveidots tajās valstīs, kur šādas platformas jau darbojas ilgāku laiku, kā, piemēram, Lielbritānijā, Itālijā, Francijā, Somijā un Spānijā. Eiropas Komisija pagaidām veic tikai izpēti par šī jaunā un augošā finanšu modeļa potenciālu un riskiem, kā arī pēta nacionālos regulējumus. Savukārt vienota likuma neesamība rada pamatus domstarpībām un strīdiem starp komersantiem, kuri veic vai plāno uzsākt saimniecisko darbību šajā jomā, un regulējošajām iestādēm. Tā kā platformu darbība paredz finanšu līdzekļu piesaisti gan no vietējiem, gan no ārvalstu investoriem, kas ne vienmēr ir profesionālie investori, ir svarīgi nodrošināt, lai piesaistītā nauda tiktu atbilstoši pārvaldīta un lai ieguldītājs būtu informēts par riskiem, kas saistīti ar šādu ieguldījuma veidu, un varētu pieņemt pamatotu un patstāvīgu lēmumu. Kā liecina citu ES dalībvalstu pieredze, platformu regulējuma jomā īpaša uzmanība tiek pievērsta tieši neprofesionālajiem investoriem, jo investēt var ne tikai profesionālie ieguldītāji, bet arī mājsaimniecības un citas neprofesionālo ieguldītāju grupas. Turklāt, piedāvājot platformā jau izsniegto kredītu cesijas, svarīgi ir nodrošināt arī aizņēmēju tiesību aizsardzību. Rodas jautājums, vai piedāvājums veikt ieguldījumus iepriekš izsniegtajos aizdevumos neatbilst alternatīvā ieguldījuma fonda un ieguldījumu brokeru sabiedrības būtībai, kura sniegšanai ir jāsaņem Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (turpmāk - FKTK) darbības atļauja? Eiropas Savienībā atļauju piešķiršanu un darbības sākotnējās prasības attiecībā uz ieguldījumu sabiedrībām nosaka Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Direktīva 2004/39/EK, kas attiecas uz finanšu instrumentu tirgiem3 (turpmāk - MiFID). Direktīvas I pielikuma A sadaļā ir noteikti darbības veidi, kuri šīs Direktīvas kontekstā klasificējami kā ieguldījumu pakalpojumi un darbības. Jāatzīst, ka savstarpējo aizdevumu platformu sniegtie pakalpojumi -starpniecība prasījuma tiesību iegādē, atsavināšanā un apkalpošanā - nevar tikt pielīdzināti un nav uzskatāmi par ieguldījumu pakalpojumiem MiFID kontekstā.
Tādējādi MiFID un attiecīgi pieņemtajos nacionālajos normatīvajos aktos regulētie ieguldītāju aizsardzības pasākumi nav piemērojami pakalpojumiem, kurus sniedz platformas. Latvijas regulējuma terminos prasījuma tiesību cedēšana nav klasificējama kā operācijas ar finanšu instrumentiem. Finanšu instrumentu tirgus likuma 1. panta pirmajā daļā nepārprotami ir noteikts, ka finanšu instrumenti ir vienošanās, kas vienlaikus vienai personai rada finanšu aktīvus, bet citai personai -finanšu saistības vai kapitāla vērtspapīrus. Turklāt jānorāda, ka Latvijas platformas darbojas tikai kā starpnieki, pilnvarnieka statusā izpildot platformā reģistrēto lietotāju pausto gribu. Attiecīgi platformu lietotāji patstāvīgi un neatkarīgi pieņem lēmumus, izvērtē ar tiem saistītos riskus un atbilstību viņu interesēm. Tādējādi platforma, sniedzot pakalpojumus, nepieņem lēmumus savā vārdā, bet gan izpilda tās lietotāju norādes. No iepriekš minētā ir secināms, ka platformu sniegto pakalpojumu būtība krasi atšķiras no alternatīvo ieguldījumu fondu un ieguldījumu brokeru sabiedrību sniegto pakalpojumu būtības. Platformu piedāvātie pakalpojumi pēc to būtības ir tikai starpniecība prasījuma tiesību iegādē, atsavināšanā un apkalpošanā, kas nav atzīstama par darbību ar finanšu instrumentiem. Tāpēc viedoklis, ka platformām būtu jāsaņem FKTK darbības atļauja esošā normatīvi tiesiskā regulējuma ietvaros, nav pamatots, jo nav pazīmju, kas liecinātu par to, ka platformu komercdarbība atbilstu brokeru sabiedrību darbībai vai alternatīvo ieguldījumu fondu darbībai. Pēc savas būtības savstarpējo aizdevumu platforma ir virtuāls tirgus placis, kas saved kopā divas patstāvīgas darījuma puses, un to darbību regulē privāttiesību regulējuma normas. Vai drīkst cedēt prasījuma tiesības, kas izriet no aizdevumiem fiziskām personām Latvijas Republikas Civillikums5 neaizliedz parāda prasījuma turētājam pārdot savu daļu citai personai, turklāt tas ir tiesīgs pārdot ne tikai prasījuma tiesības pilnā apjomā, bet arī kādu noteiktu daļu no tām. Kredīta devēja prasījumu cesija citā starpā var notikt ne tikai ar mērķi atgūt parādu, bet arī finansējuma piesaistes nolūkā. Tomēr atsevišķs jautājums ir fiziskām personām izsniegto kredītu cesijas likumīgums.
No patērētāju kreditēšanas līgumiem izrietošo prasījumu cesijas ir pieļaujamas, gan ievērojot Civillikumā, gan Direktivā 2008/48/EK,6 gan Ministru kabineta 2016. gada 25. oktobra noteikumos Nr. 6917 ietvertās prasības. Direktīvas 2008/48/EK 17. panta pirmajā daļā ietvertie cesijas noteikumi atbilst Civillikuma 1807. un 1808. panta noteikumiem, kas pieļauj prasījumu cesiju trešajām personām, kas izriet no kreditēšanas līgumiem, kas noslēgti ar patērētājiem. Turklāt saskaņā ar Direktīvas 17. panta pirmajā daļā noteikto kredīta devējs ir tiesīgs neinformēt patērētāju par cesiju gadījumā, ja sākotnējais kredīta devējs, kas noslēdzis līgumu ar cesionāru, turpina apkalpot kredītu attiecībā pret patērētāju, kas atbilst arī Ministru kabineta 2016. gada 25. oktobra noteikumu Nr. 691 98. punktam. Līdz ar to Direktīvas 2008/48/EK preambulas 41. punktā ir norādīts, ka pēc kreditora tiesību nodošanas saskaņā ar kredītlīgumu patērētājam nebūtu jānonāk neizdevīgākā stāvoklī.
Apskatot Latvijas tiesu praksi, var konstatēt, ka pērn (2017. gada 28. jūlijā) Administratīvā rajona tiesa nosprieda noraidīt patēriņa kreditēšanas sabiedrības AS "Hipocredit" pieteikumu, kurā bija lūgts nenoteikt aizliegumu cedēt prasījumus, kas izriet no kreditēšanas līgumiem, kas noslēgti ar patērētājiem, savstarpējo aizdevumu platformā Mintos vai citās analoģiskās platformās. Savā spriedumā tiesa atbalstīja Patērētāju tiesību aizsardzības centra (turpmāk - PTAC) lēmumu, kurā tika norādīts, ka AS "Hipocredit" un AS "Mintos Marketplace" īstenotajā komercdarbībā būtiskākais ir nevis prasījumu cesijas izmantošanas tiesiskums, bet gan investoru kā jauno kreditoru piesaiste, kas šobrīd ir ierobežota saskaņā ar Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8. panta pirmo prim daļu, kas nosaka, ka kreditēšanas pakalpojumu patērētājam drīkst sniegt kapitālsabiedrība, kura saņēmusi speciālu atļauju (licenci) patērētāja kreditēšanas pakalpojuma sniegšanai un kuras apmaksājamā pamatkapitāla minimālais lielums ir 425 000 eiro (minētās prasības neattiecas uz licencētām kredītiestādēm). Tādējādi fiziskās personas nav tiesīgas sniegt kreditēšanas pakalpojumus patērētājiem. Pat atzīstot, ka arī pēc prasījuma cesijas starp kredīta devēju (cedentu) un patērētāju (parādnieku) turpina pastāvēt patērētāju kreditēšanas līguma attiecības, bet cesionāram pāriet tikai cedētie prasījumi un līdz ar to cesionārs nekļūst par personu, kas sniedz kreditēšanas pakalpojumu Patērētāju tiesibu aizsardzības likuma izpratnē, turklāt ziņas par patērētāju, cedējot prasības, tiek anonimizētas un cedents nevar jebkurā brīdī sazināties ar aizņēmēju, PTAC tomēr pieņēma lēmumu aizliegt AS "Hipocredit" cedēt platformās prasījumus, kas izriet no kreditēšanas līgumiem, kas noslēgti ar patērētājiem. PTAC galvenās argumentācijas pamatā bija tas, ka platformas kontekstā jēdziens "kreditors" sevī ietver gan kredīta iniciatorus (sākotnējos kredīta devējus jeb kredītkompānijas), gan cesionārus (platformas reģistrētie lietotāji, kuri caur platformu iegādājas prasības no cedenta), līdz ar to šajā gadījumā PTAC uzskata par kreditoru ne tikai licencētu kredīta devēju, bet arī visas fiziskās un juridiskās personas, kuras, reģistrējoties platformā, iegādājas prasījuma tiesības. Līdz ar to, kā jau minēts, Latvijas regulējums stingri ierobežo to personu loku, kas var būt par fizisko personu kreditoru atbilstoši Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8. panta pirmajai prim daļai. Tātad par patērētāju kredīta devēju var būt tikai licencēta kapitālsabiedrība. Minētajā lietā nav strīda par to, ka cesionārs iegūst prasījuma tiesības attiecībā pret patērētāju kā parādnieku, kaut arī nepārņemot starp sākotnējo kredīta devēju un patērētāju noslēgtās līgumiskās attiecības. Taču, PTAC ieskatā, arī šādu prasījuma tiesību iegūšana var ietekmēt patērētāja tiesības un nostādīt patērētāju neizdevīgā stāvoklī, jo cesionārs, kas nav licencēts patērētāju kredītu devējs, tomēr var vērsties ar tiešo prasījumu pret aizņēmēju gadījumā, ja aizņēmējs kavē maksājumus un kredītkompānija nepilda savas BuyBack saistības, tādējādi attiecības starp aizņēmēju un cesionāru iziet ārpus patērētāju tiesību aizsargājošā regulējuma. Arī tiesa savā spriedumā norādījusi, ka piekrīt PTAC argumentācijai, ka no patērētāju līgumiem izrietošo prasību cedēšana caur platformu personām, kuras nav atbilstoši likuma prasībām licencētas kapitālsabiedrības, rada pārkāpumu Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8. panta pirmās prim daļas izpratnē un līdz ar to ir aizliedzama. Jaunais regulējums Latvijas tirgū pašlaik pastiprināta interese ir tieši par kopfinansējuma platformām. Šobrīd to darbība tiek regulēta tikai attiecībā uz patērētāju kreditēšanu, vienlaikus cesiju darījumu regulāciju atstājot bez speciālas regulācijas vispārējo civiltiesisko darījumu ietvarā. 2017. gada 7. septembrī Finanšu ministrija beidzot nāca klajā ar jauno likumprojektu - Kopfinansējuma pakalpojumu likums10 (turpmāk - likumprojekts), ko izstrādāja sadarbībā ar FKTK vismaz divu gadu garumā un par kuru notika plašas diskusijas finanšu aprindā, to vērtējot neviennozīmīgi. Likumprojekts paredz regulēt tikai tiesiskās attiecības, kas izriet no savstarpējiem aizdevumiem. Saskaņā ar likumprojekta 1. pantu kopfinansējuma pakalpojums ir viens vai vairāki šādi pakalpojumi, kurus ar platformas starpniecību nodrošina kopfinansējuma pakalpojumu sniedzējs (operators):
• pakalpojums, kura rezultātā ieguldītājs aizdod naudas līdzekļus finansējuma saņēmējam kā fiziskai personai;
• pakalpojums, kura rezultātā ieguldītājs aizdod naudas līdzekļus finansējuma saņēmējam tā pieteiktā projekta realizācijai;
• ieguldījumu pakalpojums, kura rezultātā ieguldītājs iegūst finansējuma saņēmēja kā juridiskas personas emitētus parāda vai kapitāla vērtspapīrus to sākotnējā izvietošanā;
• kredītprasību sākotnējā izvietošana ar platformas starpniecību un to apkalpošana un administrēšana. Tādā veidā likumprojekts legalizē naudas līdzekļu aizdošanu starp divām fiziskām personām ar platformas starpniecību, kas ir klasiskais P2P modelis un ko līdz šim nepieļāva Patērētāju tiesību aizsardzības likums, nosakot, ka par patērētāju kreditoru var būt tikai licencēta kapitālsabiedrība. Turklāt jāatzīmē, ka saskaņā ar likumprojekta 13. panta piekto daļu, ja kopfinansējuma pakalpojuma rezultātā ieguldītājs iegūst kredītprasības pret patērētāju, ieguldītājs nekļūst par kredīta devēju Patērētāju tiesību aizsardzības likuma izpratnē, kas ir pretrunā ar šī brīža spēkā esošo patērētāju tiesību regulējumu, kas likumprojekta stāšanās spēkā gadījumā neizbēgami izraisīs grozījumus Patērētāju tiesību aizsardzības likumā.
Pēc likuma stāšanās spēkā kopfinansējuma pakalpojumu sniedzēji darbību Latvijā varēs uzsākt pēc reģistrācijas kopfinansējuma pakalpojumu sniedzēju reģistrā, kuru uztur FKTK.11
Likumprojekta ietvaros tiek noteikti kopfinansējuma pakalpojumu sniedzēja darbības principi, atbildība, licencēšanas un uzraudzības kārtība, ieguldītāju un aizdevumu saņēmēju interešu aizsardzības pasākumi. Tas satur prasības kopfinansējuma pakalpojumu sniedzējiem šādās galvenajās jomās.
1. Darbības uzsākšana un reģistrācija. Likumprojekts nosaka dokumentus, kuri iesniedzami kopfinansējuma pakalpojuma sniedzēja reģistrācijai (6. panta piektā daļa), tostarp iekšējās kontroles un pārvaldības apraksts, organizatoriskās struktūras apraksts, pasākumu apraksti, kas veikti, lai aizsargātu aizdevumu saņēmēju un ieguldītāju naudas līdzekļus, procedūras, kas nodrošina noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas sistēmas darbību.
2. Pienākums veikt aizdevēja un/vai kreditora novērtēšanu. Pakalpojumu saņēmējiem ir jāizstrādā un jāievēro finansējuma saņēmēja vērtēšanas kārtība gadījumā, ja caur platformu notiek tiešais aizdevums vai ieguldījumi vērtspapīros, savukārt, ja caur platformu tiek veikta kredītprasību sākotnējā izvietošana, pakalpojumu sniedzējam ir pienākums veikt kredīta devēja novērtēšanu, turklāt jābūt izstrādātai parāda piedziņas politikai un procedūrām (6. panta piektā daļa).
3. Kapitāls un peļņas sadale. Pakalpojuma sniedzēja minimālais pamatkapitāls, uzsākot darbību, ir noteikts 50 000 eiro apmērā, savukārt pēc darbības uzsākšanas kapitāls nedrīkst būt zemāks par lielāko no šādiem diviem elementiem: a) minimālais sākotnējais kapitāls un b) 25 % no iepriekšējā pilna pārskata gada patstāvīgo izmaksu kopsummas (11. panta pirmā un otrā daļa).
4. Vispārīgās prasības darbībai. Ietver prasības nodrošināt efektīvu iekšējās kontroles sistēmu, interešu konflikta novēršanas politiku, efektīvu klientu iesniegumu un sūdzību izskatīšanas procedūru, kā
arī fizisko personu datu apstrādes veikšanu atbilstoši normatīvo aktu prasībām.
5. Ieguldītāju interešu aizsardzība un potenciālo risku mazināšana, kas ietver:
• kopfinansējuma pakalpojumu sniedzēja un viņu klientu naudas līdzekļu šķirtu turēšanu - atsevišķā kontā bankā (14. panta pirmā daļa);
• aizdevuma saņēmēju maksātspējas izvērtēšanu (19. pants);
• informācijas sniegšanu ieguldītājam par aizņēmēju, kas sevī ietver tā identifikācijas informāciju, riska reitingu, informāciju par projektu vai kredītu, finanšu rādītājus (23. panta trešā daļa);
• ierobežojumu piesaistīto līdzekļu summai vienam aizdevējam - 12 mēnešu laikā tā nedrīkst pārsniegt
10 000 eiro, ja līdzekļi tiek aizdoti fiziskai personai, un 100 000 eiro kopsummu, izmantojot aizdevumu fiziskai personai un aizdevumu projekta realizācijai (13. panta sestā daļa);
• aizdevēja līdzfinansējuma nodrošināšanas prasību -vismaz 10 % apmērā no pieteiktā projekta finansējuma (19. panta piektā daļa); secināms, ka minimālo aizdevēja līdzfinansējumu gadījumam, ja nauda tiek aizdota fiziskai personai, likums neprasa un tas tiek noteikts pēc pakalpojumu sniedzēja ieskatiem;
• kopfinansējuma pakalpojumu sniedzēja pieprasītas ziņas no ieguldītāja par tā finansiālo stāvokli, pieredzi un zināšanām šāda veida darījumu slēgšanā (21. pants).
6. Veicamie maksājumi FKTK. Par reģistrāciju reģistrā pakalpojuma sniedzējs samaksā 4000 eiro, savukārt pēc reģistrācijas FKTK darbības finansēšanai tiks maksāti 7000 eiro gadā un papildus līdz 1,4 % no
pakalpojuma sniedzēja bruto ieņēmumiem gadā, kas saistīti ar kopfinansējuma pakalpojuma sniegšanu, kopsummai nepārsniedzot 100 000 eiro gadā (31. panta pirmā un otrā daļa).
Likumprojekts paredz sešu mēnešu pārejas periodu pēc likuma stāšanās spēkā, kura laikā esošajiem komersantiem, kuri sniedz kopfinansējuma pakalpojumus, attiecīgi jāpārveido sava darbība, lai nodrošinātu likuma prasību izpildi. Grozījumi Salīdzinot likumprojekta tekstu šī brīža redakcijā ar likumprojekta anotāciju,12 jāatzīmē, ka likumprojekta izskatīšanas laikā tā tekstā tika veikti daži būtiski grozījumi. Pirmkārt, no tā tika izslēgts sākotnēji paredzētais pakalpojuma sniedzēja pienākums no saviem brīviem līdzekļiem līdzfinansēt katru izsniegto aizdevumu vismaz 10 % apmērā no veiktās darījuma summas, kas izraisīja visplašākās diskusijas, jo tas nepamatoti lika kopfinansējuma pakalpojumu sniedzējiem, kuri gan pēc to finanšu un ekonomiskās būtības, gan arī likuma terminu izpratnē ir tikai starpnieki, ar savu kapitālu iesaistīties platformā piedāvātos darījumos un uzņemties daļu no riskiem. Turklāt finanšu aprindās tas tika uztverts kā nepārprotams mēģinājums lobēt šī brīža lielāko tirgus spēlētāju intereses, jo lielākās esošās platformas ir afilētas vismaz ar daļu no kredītkompānijām, kuru piedāvājumi tajās ir izvietoti. Tas tām nozīmētu vienkārši naudas līdzekļu kustību vienas kompāniju grupas ietvaros, savukārt mazām platformām un jaunienācējiem, kuri nav saistīti ar kredītkompānijām un darbojas tikai un vienīgi kā starpnieki, tas nozīmētu nepieciešamību iesaldēt daļu no sava kapitāla un kļūt par būtisku tirgū ienākšanas un darbības attīstības šķērsli un konkurences izkropļojumu. Otrkārt, likumprojekta redakcijā ir izslēgts ierobežojums fiziskām personām ar kopfinansējuma pakalpojuma sniedzēja starpniecību gada laikā ieguldīt ne vairāk kā divkāršus vidējos mēneša bruto ienākumus 12 mēnešu periodā, izņemot personas, kurām piešķirts kvalificēta ieguldītāja statuss. Arī šis grozījums vērtējams pozitīvi, jo tas būtu šķērslis daļai legālas līdzekļu izcelsmes investoriem, kuri nevēlas izpaust informāciju par saviem ienākumiem, kā arī nozīmētu lieku dokumentu apriti un administratīvo slodzi, ņemot vērā, ka, mainoties dzīves apstākļiem un nodarbinātībai, katra ienākumi mēdz mainīties. Treškārt, ņemot vērā darbietilpīgo iekšējās dokumentācijas sagatavošanas procesu saskaņā ar jaunā likuma prasībām, kā arī kapitāla prasības kopfinansējuma pakalpojumu sniedzējiem, pozitīvi vērtējams tas, ka pārejas periods tika pagarināts no sākotnējiem trīs uz sešiem mēnešiem. Secinājumi Latvijā nav stājies spēkā vienots savstarpējo aizdevumu normatīvi tiesiskais regulējums, līdz ar to platformu pakalpojumi nav pakļauti vienotam likumam un to darbību regulē Latvijas Republikas likumu un normatīvo aktu kopums, kā arī ES direktīvas. Finanšu platformas neveic darbību, kas atbilstu kredītiestādes, maksājumu sistēmas, alternatīvā ieguldījuma fonda vai ieguldījumu brokeru sabiedrības būtībai Latvijas un ES normatīvi tiesiskā regulējuma terminos. Civillikums neaizliedz parāda prasījuma turētājam pārdot savu daļu citai personai, turklāt tas ir tiesīgs pārdot ne tikai prasījuma tiesības pilnā apjomā, bet arī kādu noteiktu daļu no tām. Kredīta devēja prasījumu cesija var notikt ne tikai ar mērķi atgūt parādu, bet arī finansējuma piesaistes nolūkā. Tomēr privātpersonām izsniegtos kredītus nedrīkst cedēt, jo šāds darījums ir pretrunā ar Patērētāju tiesību aizsardzības likumu, jo var izraisīt aizņēmēja stāvokļa pasliktināšanos un tādējādi aizskar viņa tiesības.
Jaunais platformu darbības regulējums, kas šobrīd ir likumprojekta statusā, paredz kopfinansējuma pakalpojumu sniedzēju kā atsevišķas, īpašas finanšu tirgus dalībnieku kategorijas pakļaušanu FKTK uzraudzībai un ievieš tiem minimālā kapitāla prasības. Tas legalizē naudas līdzekļu aizdošanu starp divām fiziskām personām ar platformas starpniecību, kas ir pretrunā ar esošo patērētāju tiesību regulējumu un tādēļ rada nepieciešamību veikt grozījumus Patērētāju tiesību aizsardzības likumā. Līdz ar to jaunais likums ievieš kopfinansējuma pakalpojumu sniedzējiem prasības ieguldītāju interešu aizsardzībai un potenciālo risku mazināšanai, nepiedaloties risku segšanā ar savu kapitālu, bet izstrādājot nolikumus un procedūras aizņēmēju un kreditoru novērtēšanai, iekšējās kontroles un parāda piedziņas procedūras. Kopumā likumdevēja iniciatīvas kopfinansējuma platformu normatīvi tiesiskās bāzes sakārtošanā vērtējamas pozitīvi. Pēc Kopfinansējuma pakalpojumu likuma vairs nebūs strīdu par platformu kā starpnieku licencēšanas nepiecešamību, jo likumprojekts skaidri nosaka platformu statusu un nepieciešamās licences to darbības turpināšanai. Likumprojekta izskatīšanas gaitā no sākotnējās redakcijas tika izslēgta prasība platformām līdzfinansēt katru izsniegto aizdevumu vismaz 10 % apmērā no veiktās darījuma summas. Ir ieviestas pamatkapitāla prasības, kuras var uzskatīt par saprātīgām un reāli izpildāmām. Tā kā plaftormas ir tikai starpinieki, kuri saved kopā investorus un aizņēmējus, nodrošina darījumu izpildi un uzskaiti un kuri nav tiesīgi brīvi rīkoties ar investoru līdzekļiem, pēc autoru domām, daudz svarīgāk ir nodrošināt naudas līdzekļu šķirtas (segregētas) turēšanas kontroli, šajā gadījumā platformas finansiālais stāvoklis, kas izriet no tās saimnieciskās darbības rezultātiem, neietekmēs investoru aizsargātību un to interešu nodrošināšanu. Daudz jautājumu izraisa likumprojekta normas, kuras ir saistītas ar platformu pienākumu veikt aizņēmēja un/vai kreditora novērtēšanu (atkarībā no platformas piedāvājumiem). Šādu prasību pamatotība ir neviennozīmīga, jo platformas ir elektroniskās tirdzniecības laukumi, kas izpilda starpnieku pakalpojumus, tāpēc to atbildība par izvietojamo piedāvājumu kvalitāti pēc būtības aprobežojas ar reputācijas risku. Pastāv strīdi par to, vai platformai būtu jāuzņemas kāda cita atbildība investoru priekšā. Turklāt nav skaidri noformulēti minēto normu izpildes kritēriji, kā arī nav noteikta platformas atbildība par to izpildi, līdz ar to pašlaik tām ir drīzāk deklaratīvs raksturs. Tomēr nepieciešamība izstrādāt un ievērot finansējuma saņēmēja (kredīta devēja) vērtēšanas kārtību prasīs no platformām ievērojamus cilvēkresursu ieguldījumus. Autoru prognozes Autori prognozē, ka likumdošanas bāzes sakārtošana kopfinansējuma platformu darbības jomā kopumā labvēlīgi ietekmēs finanšu pakalpojumu tirgus attīstību, jo tiks skaidri definēts platformu statuss un prasības to licencēšanai, kā rezultātā tiks novērsti iespējamie jautājumi un potenciālie strīdi starp kopfinansējuma pakalpojumu sniedzējiem un FKTK. Likumprojekta "Kopfinansējuma pakalpojumu likums" pieņemšana ir saistīta ar grozījumiem patērētāju tiesību aizsardzības regulējumā, turklāt potenciālie grozījumi ir būtiski gan pēc satura, gan pēc formas, jo spēkā esošais Patērētāju tiesību aizsardzības likums neparedz likumprojektā atļautās darbības, piemēram, patērētāju savstarpējo kreditēšanu. Ņemot vērā, ka šī brīža kopfinansējuma pakalpojumu sniegšanas jomā ir nobriedusi nepieciešamība sakārtot normatīvi tiesisko bāzi un no likumprojekta sākotnējās redakcijas tika izslēgtas esošo un potenciālo kopfinansējuma pakalpojumu sniedzēju diskriminējošas prasības attiecībā uz 10 % līdzdalību darījumos ar savu kapitālu, ko var atļauties tikai lielas un/vai ar kredīta iniciatoriem afilētas kompānijas, var paredzēt, ka likumprojekts varētu tikt pieņemts tuvākā nākotnē. Gadījumā, ja likumā kopfinansējuma pakalpojumu sniedzēju pienākums veikt aizņēmēja un/vai kreditora novērtēšanu tiks atstāts negrozīts, būs nepieciešama šo normu detalizācija, to izpildes kritēriju izstrāde, kā arī atbildības noteikšana par to neizpildi. Var paredzēt, ka pieprasījums pēc kopfinansējuma pakalpojumiem gan Latvijas, gan Eiropas Savienības mērogā turpinās palielināties, līdz ar to palielināsies tirgus spēlētāju skaits. Lai gan kopfinansējuma pakalpojumu apjoms palielināsies, tomēr sīvas konkurences apstākļos atsevišķi mazie spēlētāji būs spiesti pamest tirgu vai konsolidēties. Publicēts žurnālā "Jurista Vārds" 22.05.2018.
