Prof. Ramona Rupeika-Apoga, Foto: Toms Grīnbergs

Vai tiešām esam «pārdabiska tauta», kā mūs nosaucis Mareks Marians Belka, bijušais Polijas premjerministrs un finanšu ministrs, kā arī bijušais Eiropas departamenta direktors Starptautiskajā Valūtas fondā (SVF)? Vai tomēr esam «izdzīvotāju zeme» vai «zeme, kas dzied», vai arī nesen kaismīgas diskusijas raisījušais Latvijas pozicionējums – «magnētiskā Latvija»? Tuvojoties valsts simtgadei, identitātes jautājums kļūst vēl aktuālāks un teju eksistenciāls.

Kad sabruka PSRS, Latvijai bija jāizveido sava tirgus ekonomika. Rietumvalstīs tirgus ekonomika sekmīgi darbojās, bet bijušajām Padomju Savienības valstīm 50-70 gadu pārrāvums bija īsā laikā jāpārvar. Tas nozīmē, ka visām pārejas ekonomikas valstīm bija jārealizē virkne strukturālo reformu, kuru mērķis bija trūkstošo tirgus institūciju attīstīšana: tirgus liberalizācija, makro stabilizācija un privatizācija; kā arī juridiskās un institucionālās reformas. Protams, iepriekš bija uzkrāta kaut kāda pieredze un zināšanas, tāpēc Latvijai bija jāpārvar nevis 50, bet varbūt 30 gadu pārrāvums. Latvijai nebija iespējams realizēt pāreju pakāpeniski, jo iepriekšējā sistēma sabruka un bija jābūvē jauna nekavējoties. Latvija kā valsts pašlaik atrodas lēcienā, jo, sākot veidot tirgus ekonomiku no nulles, bijām punktā A, bet pašlaik esam lidojumā uz punktu B, kas ir Eiropas Savienības valstu vidējais dzīves līmenis. Lielākais izaicinājums – mums valsts attīstības pārrāvums ir jākompensē ar ierobežotiem resursiem, kas tiek ģenerēti, atrodoties lēcienā. 
Tāpēc Latvijai ir tik grūti nokļūt līdz punktam B. Šis punkts visu laiku pārvietojas uz priekšu, jo valstis, kuru attīstības līmeni vēlamies sasniegt, nemitīgi attīstās. Turklāt tām ir daudz vairāk resursu – naudas un zināšanu, ko mēs pašlaik tikai mēģinām radīt. Tāpēc ir tikai divi varianti, kā sasniegt punktu B. Pirmais – nokrist un mēģināt izdzīvot, rāpties lēnām ārā no aizas, kurā iekritām. Vienīgi rāpošanas ātrums ir daudz lēnāks, nekā pārvietojas punkts B. Otrs variants ir noturēties kājas, pārvarēt gravitācijas spēku un lidot ar reaktīvo ātrumu. 
Lai gan esmu reāliste, ir jātic un jāstrādā. Smags darbs, veiksme un vēlreiz smags darbs palīdzēs sasniegt vēlamo mērķi. Uzskatāmākais racionālais rādītājs ir IKP uz vienu iedzīvotāju. Pašlaik ES vidējais līmenis ir divreiz augstāks nekā Latvijā, Vācijā – trīs reizes, Norvēģijā – piecas ar pusi reizes augstāks. Ja turpināsim attīstību ar 1-2% gadā, līdz punktam B bez brīnumu palīdzības nenonāksim. Mums pašiem ir jārada savs ekonomikas brīnums, sākot darīt lietas, kas sākumā šķiet neiespējamas.  Publicēts laikrakstā "Dienas Bizness" 18.04.2017.

Share