Sandra Jēkabsone, LU Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes asociēta profesore

Valsts fiskālā ilgtspēja ir valdības spēja nodrošināt pašlaik realizētās fiskālās politikas turpināšanos, pildot finansiālos pienākumus, piemēram, nodrošināt noteiktus sabiedriskos pakalpojumus, pensiju un citu sociālo pabalstu izmaksas, kā arī atmaksājot uzņemtās saistības, piemēram, regulāri veikt kredītprocenta maksājumus un nomaksāt aizņemtā kapitāla apjomu. Fiskālās ilgtspējas neatņemama sastāvdaļa ir valsts parāda līmenis, ko parasti izsaka procentos no IKP.

Lai gan Latvijā šobrīd valdības parāds attiecībā pret IKP sastāda 40,1% un ir viens no zemākajiem Eiropas Savienībā, tomēr absolūtajos skaitļos tā apjoms uz vienu valsts iedzīvotāju ir gandrīz 4800 eiro. Tas rada ievērojamu slogu. Katru gadu no valsts budžeta tiek novirzīti ievērojami līdzekļi parāda apkalpošanai. Turklāt, tā kā lielākā daļa valdības parāda ir ārējais parāds, šie līdzekļi aizplūst no valsts, neradot papildus ienākumus iekšzemē.  Ekonomikas teorijā ir noteikts - lai saglabātu valsts fiskālo ilgtspēju, valsts parāda pieaugums nevar pārsniegt IKP pieaugumu. Attiecībai starp nominālo parādu un nominālo IKP ilgā laika posmā ir jābūt nemainīgai. Pretējā gadījumā var veidoties situācija, kad valdība vairs nespēj uzturēt parādu. Fiskālās ilgtspējas draudi ir saistīti arī ar iedzīvotāju skaita samazināšanos (vidēji par 2% ik gadu) un sabiedrības novecošanos, kas prasa papildus izdevumus no valsts budžeta, kā arī salīdzinoši zemo IKP pieaugumu - no 2012. līdz 2016. gadam vidējais IKP pieaugums Latvijā sasniedza 2,7% gadā. Tādējādi parāda slogs uz vienu valsts iedzīvotāju nākotnē var pieaugt, un tas jau šobrīd liek pārskatīt spēkā esošo nodokļu politiku, lai kāpinātu ieņēmumus budžetā. Gaidāmais nodokļu sloga pieaugums savukārt var negatīvi ietekmēt jau tā salīdzinoši vājo iekšzemes pieprasījumu, liekot mājsaimniecībām un uzņēmējiem mazināt izdevumus. Problēmas rada arī valdības realizētā fiskālā politika, jo Latvijas valdība pastāvīgi veido budžetu ar deficītu, kā arī budžeta rezervju trūkums, kas ļautu mazināt ekonomisko svārstību radītās negatīvās sekas un pārciest nākamās ekonomiskās krīzes. Negaidītu slogu valsts finansēm var radīt arī dažādi ārējie satricinājumi, piemēram, straujš resursu (naftas, dabasgāzes u.c.) cenu kāpums, ģeopolitiskās situācijas pasliktināšanās un parādu krīze eirozonas valstīs. Pieaugošais parādu slogs bija iemesls, kāpēc ES 2011. gadā pieņēma likumdošanas paketi jeb sešpaku, kuras mērķis bija stiprināt Stabilitātes un izaugsmes pakta darbību un paplašināt fiskālās nelīdzsvarotības uzraudzību eirozonā. Tomēr atklāts paliek jautājums par katras valsts atbildību un rīcībspēju savas fiskālās ilgtspējas nodrošināšanā.  Publicēts laikrakstā "Dienas Bizness" 11.09.2017.

Share