BVEF lektore Līga Leitāne Dienas Bizness 31.05.2017.

Dzirdot kārtējo ziņu par to, ka vidējā darba alga valstī ir augusi, ikviens to salīdzina ar naudas summu, ko ikmēnesi saņem paši. Un nereti šī salīdzinājuma rezultātā rodas jautājums, kam un kur algas pieaug?!

Algu diapazons Latvijā ir ļoti atšķirīgs, no pāris tūkstošiem līdz pat miljonam eiro gadā. Šādā situācijā aprēķinot vidējo aritmētisko  algu valstī  tiek iegūts augsts vidējās algas rādītājs. Atalgojuma statistikā algu sadalījums parasti nav vienmērīgs un vidējo aritmētisko visvairāk ietekmē ļoti lielas vai tieši pretēji - mazas algas. Tāpēc ir iespējams un nepieciešams aprēķināt mediānas rādītāju, kuru ekstremālās vērtības neietekmē. Tā rāda augošā vai dilstošā secībā sakārtotu darbinieku algu viduspunktu. Iedziļinoties aprēķinos, ir skaidrs, ka patiesā vidējā alga Latvijā  ir būtiski mazāka.  Tā, piemēram,  2015. gadā vidējie aritmētiskie darba ienākumi bija apmēram 1,3 reizes augstāki nekā mediāna. Vidējā bruto alga valstī 2016. gadā bija 859 eiro. Savukārt mediāna vien 658 eiro. Tas ir 1,3 reizes mazāk, un tieši šis skaitlis objektīvāk parāda, cik tad īsti nopelnām un cik labi dzīvojam. Finanšu ministrija publiski paudusi viedokli par labklājības pieaugumu, solot, ka līdz 2020. gadam vidējā darba alga valstī sasniegs 1000 eiro. Ja tiks izmantots vidējais aritmētiskais darba algas aprēķins, tad pietiks vien ar atsevišķu  indivīdu ekstremāli  lielas algas papildu pieaugumu, lai vidējās algas rādītājs sasniegtu vēlamo līmeni. Tomēr, ja analīzē tiktu izmantots mediānas algas rādītājs, visticamāk būs jāsecina, ka reālā situācija iedzīvotājiem nav tik rožaina kā tiek apgalvots. Tāpēc mediānas darba algas rādītājs ir daudz piemērotāks atskaites punkts, ja valsts mērķis ir panākt vienmērīgu ienākumu sadali un nevienlīdzības mazināšanos, izmantojot to attiecīgo politiku izstrādei. Iedziļinoties iegūto datu pielietojumā, nākas secināt, ka nabadzības aprēķināšanā izmantojam objektīvus skaitļus, bet bagātību mērām uzpūstos skaitļos. Kā tas izpaužas praktiski?  Virknei valsts iestāžu un amatpersonu darba samaksa ar likumu ir piesaistīta vidējai darba algai valstī. Piemēram, Saeimas deputāta darba samaksas tiek noteikta vidējo darba samaksu reizinot ar koeficientu 3,2. Ja  algas noteikšanā izmanto vidējo aritmētisko darba samaksu valstī,  2017. gadā Saeimas deputāti  saņem 2749 eiro mēnesī. Ja aprēķins tiktu veikts, atmetot ekstrēmi lielās algas, proti, izmantojot mediānu, viņi saņemtu būtiski mazāk - 2105 eiro mēnesī. Tas ir tikai viens piemērs, bet likums nosaka veselu virkni amatu, kas piesaistīti vidējai algai valstī.  Tajā pašā laikā virknei darbinieku, kas strādā sabiedriskajā sektorā, algas nav piesaistītas vidējai darba samaksai. Pienācis laiks pieaugt un izmantot korektus datus, kā arī ievērot vienlīdzības principus darba samaksas noteikšanai sabiedriskajā sektorā. Ekonomikā ir daudz un dažādu rādītāju, kurus izmantojot varam iegūt precīzāku vai mazāk precīzu informāciju. Pieņemot lēmumus ir īpaši svarīgi izmantot korektākos un informatīvi precīzākos datus. Lēmumu pieņemšana nav un nevar būt formāla, jo tas var radīt gan ticību un paļaušanos, gan arī neuzticību un nihilismu. Vienmēr jāatceras, ka aiz skaitļiem un lēmumiem ir konkrēti cilvēki, sabiedrības un valsts labklājība. Publicēts laikrakstā "Dienas Bizness" 31.05.2017.

Share