Academic Centre
To eksperti secināja DB rīkotajā konferencē Biznesa prognozes 2018. Taču vienojošais faktors ir izglītības sistēmas pārmaiņas, pilnībā mainot esošo kārtību un pielāgojot to nākotnes vajadzībām. «Lielai daļai sabiedrības ir priekšstats, ka inovācija nozīmē to, ka mēs varēsim turpināt sēdēt pie televizora, jo kāds atnāks un mūsu vietā kaut ko izdarīs. Bet pēc būtības viss sākas ar revolucionāriem procesiem izglītībā. Nīderlande ir labs piemērs, tai cenšas sekot Luksemburga. Paradoksāli, ka lielajām valstīm ir grūtāk to izdarīt, bet mazās valstis, un tā ir arī mūsu priekšrocība, var aizsteigties priekšā,» konferencē uzsvēra Vidzemes Augstskolas rektors Gatis Krūmiņš.
Izaicinājums vai drauds
Apmēram 24 tūkst, cilvēku Baltijā ir nodarbināti globālo biznesa pakalpojumu centros. Puse no tiem ir Lietuvā, otra puse diezgan līdzīgi sadalās starp Latviju un Igauniju. Gadu gaitā šādu uzņēmumu, kas sniedz pakalpojumus no Latvijas, skaits ir izaudzis līdz aptuveni 50, liecina Latvijas Komercbanku asociācijas (LKA) dati. «Šeit redzam iespēju Latvijai, un statistika labi parāda - pašlaik pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem Latvijā finanšu un saistītajās nozarēs nodarbināti aptuveni 18 tūkstoši cilvēku, bet 2007. gadā tie bija 13 tūkstoši. Banku sektorā nodarbināto skaits ir sarucis, bet kopējais saistītajos pakalpojumos nodarbināto skaits nozarē pieaug,» norādīja LKA vadītāja Sanda Liepiņa. Pillar RE Services vadītāja vietnieks Guntars Cauna papildināja, ka «starptautiskajos biznesa pakalpojumu centros tiek nodarbināti salīdzinoši jauni cilvēki, tas viņiem dod iespēju uzreiz strauji ieiet starptautiskā biznesa vidē. Polija soli pa solim jau gadus 15 darbojas šajā virzienā, viņi arvien vairāk pieslīpējuši vietējo darbinieku kompetences. Jaunā paaudze jau ir piedzimusi ar globālo domāšanu. Ja mājās tiks sakārtota laba darba vides bāze, cilvēkiem nebūs jādodas prom uz citām valstīm». Turpretim Fontes valdes priekšsēdētāja Inese Kamarūte uzskata, ka īstermiņa ieguvumi no biznesa pakalpojumu centru piesaistīšanas Latvijai patiešām ir labi - rodas jaunas darbavietas, ceļas algas un samazinās bezdarbs. «Ir jautājums, kas notiks ilgtermiņā, kad algas Baltijā tā rezultātā pietuvosies Eiropas līmenim? Uz kurieni tad pārvietosies šie biznesa centri? Turklāt biznesa pakalpojumu centros strādājošo kompetences nav unikālas, tās ir diezgan šauras un specifiskas. Tas nozīmē, ka bezdarbs ar laiku draudēs ļoti daudziem cilvēkiem ar ļoti šaurām kompetencēm. Par to jādomā ilgtermiņā,» uzsvēra I. Kamarūte. Taču S. Liepiņa turpināja, ka Latvijai nevajadzētu censties piesaistīt zemākā līmeņa centrus no Polijas un Lietuvas, kur jau ir tirgus piesātinājums. Tāpēc viņa saskata iespēju tieši sarežģītāka līmeņa pakalpojumos, kur ir iesaistīta robotika, mākslīgais intelekts un ir jāpieņem lēmumi. «Tā ir sadaļa, kur algu līmeņa atšķirību dēļ uzņēmumi nepārceļ darbavietas. Pilnīgi skaidrs, ka vienkāršākais segments turpmākajos piecos - septiņos gados tiks automatizēts un tur darbavietu skaits strauji samazināsies. Latvijas profesionāļu kompetences ir spēja redzēt pāri vienai jomai, pieņemt sarežģītus lēmumus - ar to atšķiramies no citiem tirgiem. Skaidri iezīmējas, ka ar finansēm saistītajos sektoros no Latvijas tiek sniegti pietiekami sarežģīti pakalpojumi,» skaidroja S. Liepiņa. Integrēt birojos I. Kamarūte uzstāja, ka biznesa pakalpojumu centru piesaistīšanas nepieciešamība jāvērtē ilgākā perspektīvā, jo «Polijas piemērs zināmā mērā jau ir vēsture. Latvijā saskaramies ar to, ka mums trūkst speciālistu tehniskajās zinātnēs, un tā ir mūsu nākotne. Šo speciālistu turpina trūkt, un nekas netiek darīts šajā virzienā. Jāsaprot, ka biznesa pakalpojumu centri silda ekonomiku, bet neražo augstāku pievienoto vērtību». G. Cauna norādīja, ka Latvijai ir jāiziet cauri zināmiem cikliem, lai sasniegtu augstāko līmeni. Viņaprāt, daudz cilvēku, automatizējot vienkāršākos pienākumus, zaudēs darbu, tāpēc viņus integrēt biroja vidē būtu pareizi. Savukārt S. Liepiņa pamatoja, ka biznesa pakalpojumu centri, kas darbojas Latvijā, spēj apkalpot globālos vai reģionālos procesus un nevar runāt par to, ka tie ir zemas pievienotās vērtības pakalpojumi. «Pasaulē starptautisko biznesa pakalpojumu tirgus ir aptuveni 200 miljardu ASV dolāru gadā, pieaugums - vidēji par 4%, bet ziemeļvalstu reģionā - pat virs 10%. Šajā sektorā strādā 500 tūkst, cilvēku. Un tas mūs aizved atpakaļ pie sarunas par izglītību, jo Latvijā ir absolūti nepieciešams palielināt internacionalizācijas līmeni. Ļoti daudz liekam uzsvaru uz to, ka mums vajag inženiertehniskās specialitātes kopumā, bet vēl daudz vairāk mums vajag cilvēkus ar vispārīgu izpratni - un tas ir izaicinājums izglītības sektoram - piedāvāt šādas adaptētas programmas pietiekami ātri.»
Pieprasa angļu valodu
Ja studijas nepielāgosies ne tikai biznesa vajadzībām, bet arī pastāvošajai dinamikai, tad lietas notiks ārpus augstskolām, kuras dabiski atmirs, atzina G. Krūmiņš. «Cilvēki joprojām dzīvo kā XIX gadsimtā, domājot, ka viņu zināšanas ir unikālas. Patiesībā cilvēkiem informāciju vairs nevajag - tā ir kļuvusi pieejama. Izglītības iestādēm ir jāiemāca jauns domāšanas veids, galvenokārt nebaidīties kļūdīties un mācīties caur pieredzi. Izglītības sektoram ir jāmaina viss programmu saturs, jo cilvēki turpmāk savu izglītības grozu veidos visu mūžu, nevis četrus gadus bakalauros. Tā būs revolūcija augstākajā izglītībā, kurai ir jānotiek. Tāpat kā zinātnē. Šim procesam ir jāiet ārpus visiem līdzšinējiem rāmjiem,» uzskata G. Krūmiņš. Vidzemes Augstskolas rektors stāstīja, ka nesen kāda Zinātņu akadēmijas akadēmiķe viņam pārmetuši, ka viņš iznīcinās latviešu valodu, jo ir pateicis, ka pēc trim gadiem visas mūsu maģistra programmas būs angļu valodā. «Bet mums noslēgtā vidē nevar būt sava iekšējā zinātnes valoda, mums ir jābūt starptautiskiem. Ir jālauž domāšanas principi, izšķiroties - palikt šeit un lokāli veģetēt, un braukt kastes krāmēt vai arī iziet starptautiskajā vidē,» skaidroja G. Krūmiņš. Savukārt Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes profesors Juris Krūmiņš piebilda, ka gandrīz visas viņa lekcijas notiek angļu valodā, un «tas ir nonsenss, ka likumdošana biznesa studiju programmas neļauj pilnībā pasniegt angliski, jo faktiski tikai trešā daļa manu studentu ir vietējie». Meklē kiborgus Nevienam nav noslēpums, ka Latvijā ir paradoksāla situācija - mums ir augsts bezdarba līmenis, tajā pašā laikā daudzi uzņēmēji nevar atrast darbiniekus. Vēl viens paradokss - vidēja un augsta līmeņa speciālisti grib atgriezties Latvijā. Kā stāstīja I. Kamarūte, viņi ir strādājuši labās organizācijās un ieguvuši vērtīgu pieredzi, tomēr ne vienmēr varam viņus akumulēt mūsu vidē. «Pieredze rāda, ka viens cilvēks, kas strādājis nopietnā korporācijā Amerikā vai Krievijā, šeit var aizvietot divus vai pat trīs cilvēkus. Tas ir bīstami šeit strādājošajiem, bet tāda ir realitāte. Vadītāji grib ar vienu cilvēku atrisināt vairākas problēmas. Ekonomika neaug tik ātri, kā gribētos, tāpēc uzņēmumi meklē cilvēkus kiborgus, uzņēmumu īpašnieki vēlas redzēt multifunkcionālu vadītāju, kas domā globāli, ir spējīgs vadīt uzņēmumus arī virtuāli, apgūt eksporta tirgus, kuram piemīt stratēģisks redzējums, kas ir uz «tu» ar digitalizāciju. Faktiski tehniskās zināšanas pašlaik noliek malā. Šādu cilvēku Latvijā ir maz, bet tādi ir starp tiem, kas vēlas atgriezties Latvijā, tāpēc ir jāmeklē veidi, kā viņus integrēt un akumulēt. Nepieciešama arī atalgojuma sistēmas reorganizācija, jo, nesaņemot atalgojumu, pie kāda viņi ir pieraduši Rietumos, viņi aizbrauc atpakaļ,» pieredzē dalījās Fontes vadītāja. Izglītība nav kaitīga Tikmēr Latvijā izteikti jūtams, ka jaunieši ne tikai pēc 12. klases nezina, ar ko vēlas nodarboties, viņi to nereti nezina arī 25 un 30 gadu vecumā, turpina I. Kamarūte. «Nezinu, vai tā ir tikai izglītības problēma, bet ir izteikta šo cilvēku plūsma prom no valsts. Pieļauju, ka izglītības sistēmai vajadzētu palīdzēt veidot karjeras izpratni,» viņa norādīja. G. Cauna arī skaidroja, ka pašlaik skolēniem ir grūti izvēlēties, ar ko nodarboties, un tas varētu būt tādēļ, ka nav skaidra pozicionējuma, kurā virzienā ir labākās darba iespējas. «Nezinot, ar ko saistīt savu nākotni, jaunieši bieži vien pamet Latviju, un te mēs atkal atgriežamies pie demogrāfijas. Ja augstskolu mācībspēki neizprot, kādas kompetences ir nepieciešamas un kādi praktiskie procesi notiek biznesā šodien un notiks rīt, nevaram sagatavot darbiniekus, kādi būs nepieciešami rīt. Ja augstskolas veiksmīgāk integrētu studentus kompāniju praksēs, tas jauniešiem atvieglotu izvēles iespējas,» klāstīja G. Cauna.
Atšķirīgs skatījums ir J. Krūmiņam, kurš norādīja, ka izglītību un nodarbinātību, kā arī visas pārējās jomas kopā sasien demogrāfija.
«Demogrāfijas jautājumos katrs no mums ir speciālists, jo cilvēki dzimst, precas utt. No demogrāfiskās attīstības viedokļa izglītība ir spēcīgākā pazīme, kas korelē absolūti ar visu, un man gribētos uzsvērt, ka izglītība nav kaitīga. No vienas puses, vajag specializēt programmas un augstskolas, bet vajag atrast saprātīgu līdzsvaru, jo cilvēkam jābūt pietiekami universāli sagatavotam - ne tikai jāpārzina sava joma, bet arī jāorientējas tehnoloģijās, jāzina vairākas valodas utt.» Lielākais izaicinājums turpmākajiem gadiem ir-vai ar mazāku iedzīvotāju skaitu Latvija var dzīvot labāk? «Iedzīvotāju skaits nav galvenais priekšnoteikums labākai dzīvei. Te gribu uzsvērt, ka tas būtu ļoti savādi, ja Latvija turpinātu reducēties tikai uz Rīgu. Faktiski tā ir unikāla pilsēta, jo nav daudz precedentu Eiropā, kur trešā daļa iedzīvotāju dzīvo galvaspilsētā. Tāpēc jāatrod līdzsvars attīstībā, arī nomalēs attīstot zināšanas un kompetences,» uzsvēra J. Krūmiņš. Iebraucēji un talanti Vidzemes Augstskolas rektors minēja, ka, mainoties ģeopolitiskām platformām, Latvijā nākamo desmit gadu laikā iebrauks diezgan daudz cilvēku. Vai demogrāfijas problēmas vajadzētu risināt ar imigrantu darbaspēka «plāksteri»? «Ja runājam par ātru «plākstera» uzlikšanu, tad migrācija ir vienīgais. Domāju, mēs nemaz tik nepievilcīgi neesam,» sacīja Latvijas Universitātes profesors. Savukārt G. Krūmiņš ir pārliecināts, ka šajā «barības ķēdē» esam kaut kur pa vidu - vieni aizbrauc no Latvijas, bet citi brauc pie mums, piemēram, ārvalstu studenti. S. Liepiņai pieejamās neformālās aplēses liecina, ka 10-15 tūkstoši cilvēku gadā imigrē Latvijā, «un mēs viņus uz ielas neatšķiram, jo pēc izskata viņi ir ļoti līdzīgi mums. Tie ir ukraiņi, baltkrievi. Līdz ar to izpaliek kultūršoks. Uzskatām, ka vismaz jāatver diskusija par darba atļauju izsniegšanu tiem, kas ir studējuši Latvijā. Pašlaik pastāv dažādi aizliegumi, un cilvēki cenšas tos apiet. Daudz pareizāk valstij šajos jautājumos būtu proaktīvi rīkoties, nevis nogaidīt». I. Kamarūte gan iestarpināja, ka ir jāizvērtē, kādas kvalifikācijas cilvēki no Latvijas aizbrauc un kādi pie mums iebrauc. «Nupat biju Čehijā, kur var labi redzēt noslāņošanos - zemākie darbinieki ir iebraucēji, bet augstāko un menedžeru līmeni ir paturējuši vietējie,» pieredzētajā dalījās I. Kamarūte. Pašreizējā darba tirgus realitāte gan ir tāda, ka darbaspēks noveco. Tajā pašā laikā darbinieku un vadītāju izvēlē uzņēmumu īpašnieki ir ļoti konservatīvi un reizēm pat aizdomīgi. Kā klāstīja I. Kamarūte, šķībi skatāmies uz citādi domājošajiem un arī uz vecumu, izdarot izvēli nevis pēc kvalifikācijas, bet gan pēc fotogrāfijas, kas pievienota CV. «Reizē būtisks ir jautājums par darbinieku virs 45 gadu vecuma prasmēm un zināšanām - vai tās atbilst tam, ko pieprasa darba tirgus šodien. Tomēr es aicinu darba devējus būt atvērtākiem pret citādi domājošajiem, atšķirīgi ģērbtajiem - viņu vidū ir talanti,» bilda I. Kamarūte.
Tā būs revolūcija augstākajā izglītībā, kurai ir jānotiek. Tāpat kā zinātnē. Šim procesam ir jāiet ārpus visiem līdzšinējiem rāmjiem,
GATIS KRŪMIŅŠ, VIDZEMES AUGSTSKOLAS REKTORS.
No demogrāfiskās attīstības viedokļa izglītība ir spēcīgākā pazīme, kas korelē absolūti ar visu, un man gribētos uzsvērt, ka izglītība nav kaitīga,
JURIS KRŪMIŅŠ, LATVIJAS UNIVERSITĀTES BIZNESA, VADĪBAS UN EKONOMIKAS FAKULTĀTES PROFESORS.
Aicinu darba devējus būt atvērtākiem pret citādi domājošajiem, atšķirīgi ģērbtajiem -viņu vidū ir talanti,
INESE KAMARŪTE, FONTES VALDES PRIEKŠSĒDĒTĀJA.
Pilnīgi skaidrs, ka vienkāršākais segments turpmākajos piecos - septiņos gados tiks automatizēts un tur darbavietu skaits strauji samazināsies,
SANDA LIEPIŅA, LKA VALDES PRIEKŠSĒDĒTĀJA.
Ja augstskolas veiksmīgāk integrētu studentus kompāniju praksēs, tas jauniešiem atvieglotu izvēles iespējas,
GUNTARS CAUNA, PILLAR RE SERVICES VADĪTĀJA VIETNIEKS. Publicēts "Dienas Biznesā" 11.12.2017.
Apmēram 24 tūkst, cilvēku Baltijā ir nodarbināti globālo biznesa pakalpojumu centros. Puse no tiem ir Lietuvā, otra puse diezgan līdzīgi sadalās starp Latviju un Igauniju. Gadu gaitā šādu uzņēmumu, kas sniedz pakalpojumus no Latvijas, skaits ir izaudzis līdz aptuveni 50, liecina Latvijas Komercbanku asociācijas (LKA) dati. «Šeit redzam iespēju Latvijai, un statistika labi parāda - pašlaik pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem Latvijā finanšu un saistītajās nozarēs nodarbināti aptuveni 18 tūkstoši cilvēku, bet 2007. gadā tie bija 13 tūkstoši. Banku sektorā nodarbināto skaits ir sarucis, bet kopējais saistītajos pakalpojumos nodarbināto skaits nozarē pieaug,» norādīja LKA vadītāja Sanda Liepiņa. Pillar RE Services vadītāja vietnieks Guntars Cauna papildināja, ka «starptautiskajos biznesa pakalpojumu centros tiek nodarbināti salīdzinoši jauni cilvēki, tas viņiem dod iespēju uzreiz strauji ieiet starptautiskā biznesa vidē. Polija soli pa solim jau gadus 15 darbojas šajā virzienā, viņi arvien vairāk pieslīpējuši vietējo darbinieku kompetences. Jaunā paaudze jau ir piedzimusi ar globālo domāšanu. Ja mājās tiks sakārtota laba darba vides bāze, cilvēkiem nebūs jādodas prom uz citām valstīm». Turpretim Fontes valdes priekšsēdētāja Inese Kamarūte uzskata, ka īstermiņa ieguvumi no biznesa pakalpojumu centru piesaistīšanas Latvijai patiešām ir labi - rodas jaunas darbavietas, ceļas algas un samazinās bezdarbs. «Ir jautājums, kas notiks ilgtermiņā, kad algas Baltijā tā rezultātā pietuvosies Eiropas līmenim? Uz kurieni tad pārvietosies šie biznesa centri? Turklāt biznesa pakalpojumu centros strādājošo kompetences nav unikālas, tās ir diezgan šauras un specifiskas. Tas nozīmē, ka bezdarbs ar laiku draudēs ļoti daudziem cilvēkiem ar ļoti šaurām kompetencēm. Par to jādomā ilgtermiņā,» uzsvēra I. Kamarūte. Taču S. Liepiņa turpināja, ka Latvijai nevajadzētu censties piesaistīt zemākā līmeņa centrus no Polijas un Lietuvas, kur jau ir tirgus piesātinājums. Tāpēc viņa saskata iespēju tieši sarežģītāka līmeņa pakalpojumos, kur ir iesaistīta robotika, mākslīgais intelekts un ir jāpieņem lēmumi. «Tā ir sadaļa, kur algu līmeņa atšķirību dēļ uzņēmumi nepārceļ darbavietas. Pilnīgi skaidrs, ka vienkāršākais segments turpmākajos piecos - septiņos gados tiks automatizēts un tur darbavietu skaits strauji samazināsies. Latvijas profesionāļu kompetences ir spēja redzēt pāri vienai jomai, pieņemt sarežģītus lēmumus - ar to atšķiramies no citiem tirgiem. Skaidri iezīmējas, ka ar finansēm saistītajos sektoros no Latvijas tiek sniegti pietiekami sarežģīti pakalpojumi,» skaidroja S. Liepiņa. Integrēt birojos I. Kamarūte uzstāja, ka biznesa pakalpojumu centru piesaistīšanas nepieciešamība jāvērtē ilgākā perspektīvā, jo «Polijas piemērs zināmā mērā jau ir vēsture. Latvijā saskaramies ar to, ka mums trūkst speciālistu tehniskajās zinātnēs, un tā ir mūsu nākotne. Šo speciālistu turpina trūkt, un nekas netiek darīts šajā virzienā. Jāsaprot, ka biznesa pakalpojumu centri silda ekonomiku, bet neražo augstāku pievienoto vērtību». G. Cauna norādīja, ka Latvijai ir jāiziet cauri zināmiem cikliem, lai sasniegtu augstāko līmeni. Viņaprāt, daudz cilvēku, automatizējot vienkāršākos pienākumus, zaudēs darbu, tāpēc viņus integrēt biroja vidē būtu pareizi. Savukārt S. Liepiņa pamatoja, ka biznesa pakalpojumu centri, kas darbojas Latvijā, spēj apkalpot globālos vai reģionālos procesus un nevar runāt par to, ka tie ir zemas pievienotās vērtības pakalpojumi. «Pasaulē starptautisko biznesa pakalpojumu tirgus ir aptuveni 200 miljardu ASV dolāru gadā, pieaugums - vidēji par 4%, bet ziemeļvalstu reģionā - pat virs 10%. Šajā sektorā strādā 500 tūkst, cilvēku. Un tas mūs aizved atpakaļ pie sarunas par izglītību, jo Latvijā ir absolūti nepieciešams palielināt internacionalizācijas līmeni. Ļoti daudz liekam uzsvaru uz to, ka mums vajag inženiertehniskās specialitātes kopumā, bet vēl daudz vairāk mums vajag cilvēkus ar vispārīgu izpratni - un tas ir izaicinājums izglītības sektoram - piedāvāt šādas adaptētas programmas pietiekami ātri.»
Pieprasa angļu valodu
Ja studijas nepielāgosies ne tikai biznesa vajadzībām, bet arī pastāvošajai dinamikai, tad lietas notiks ārpus augstskolām, kuras dabiski atmirs, atzina G. Krūmiņš. «Cilvēki joprojām dzīvo kā XIX gadsimtā, domājot, ka viņu zināšanas ir unikālas. Patiesībā cilvēkiem informāciju vairs nevajag - tā ir kļuvusi pieejama. Izglītības iestādēm ir jāiemāca jauns domāšanas veids, galvenokārt nebaidīties kļūdīties un mācīties caur pieredzi. Izglītības sektoram ir jāmaina viss programmu saturs, jo cilvēki turpmāk savu izglītības grozu veidos visu mūžu, nevis četrus gadus bakalauros. Tā būs revolūcija augstākajā izglītībā, kurai ir jānotiek. Tāpat kā zinātnē. Šim procesam ir jāiet ārpus visiem līdzšinējiem rāmjiem,» uzskata G. Krūmiņš. Vidzemes Augstskolas rektors stāstīja, ka nesen kāda Zinātņu akadēmijas akadēmiķe viņam pārmetuši, ka viņš iznīcinās latviešu valodu, jo ir pateicis, ka pēc trim gadiem visas mūsu maģistra programmas būs angļu valodā. «Bet mums noslēgtā vidē nevar būt sava iekšējā zinātnes valoda, mums ir jābūt starptautiskiem. Ir jālauž domāšanas principi, izšķiroties - palikt šeit un lokāli veģetēt, un braukt kastes krāmēt vai arī iziet starptautiskajā vidē,» skaidroja G. Krūmiņš. Savukārt Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes profesors Juris Krūmiņš piebilda, ka gandrīz visas viņa lekcijas notiek angļu valodā, un «tas ir nonsenss, ka likumdošana biznesa studiju programmas neļauj pilnībā pasniegt angliski, jo faktiski tikai trešā daļa manu studentu ir vietējie». Meklē kiborgus Nevienam nav noslēpums, ka Latvijā ir paradoksāla situācija - mums ir augsts bezdarba līmenis, tajā pašā laikā daudzi uzņēmēji nevar atrast darbiniekus. Vēl viens paradokss - vidēja un augsta līmeņa speciālisti grib atgriezties Latvijā. Kā stāstīja I. Kamarūte, viņi ir strādājuši labās organizācijās un ieguvuši vērtīgu pieredzi, tomēr ne vienmēr varam viņus akumulēt mūsu vidē. «Pieredze rāda, ka viens cilvēks, kas strādājis nopietnā korporācijā Amerikā vai Krievijā, šeit var aizvietot divus vai pat trīs cilvēkus. Tas ir bīstami šeit strādājošajiem, bet tāda ir realitāte. Vadītāji grib ar vienu cilvēku atrisināt vairākas problēmas. Ekonomika neaug tik ātri, kā gribētos, tāpēc uzņēmumi meklē cilvēkus kiborgus, uzņēmumu īpašnieki vēlas redzēt multifunkcionālu vadītāju, kas domā globāli, ir spējīgs vadīt uzņēmumus arī virtuāli, apgūt eksporta tirgus, kuram piemīt stratēģisks redzējums, kas ir uz «tu» ar digitalizāciju. Faktiski tehniskās zināšanas pašlaik noliek malā. Šādu cilvēku Latvijā ir maz, bet tādi ir starp tiem, kas vēlas atgriezties Latvijā, tāpēc ir jāmeklē veidi, kā viņus integrēt un akumulēt. Nepieciešama arī atalgojuma sistēmas reorganizācija, jo, nesaņemot atalgojumu, pie kāda viņi ir pieraduši Rietumos, viņi aizbrauc atpakaļ,» pieredzē dalījās Fontes vadītāja. Izglītība nav kaitīga Tikmēr Latvijā izteikti jūtams, ka jaunieši ne tikai pēc 12. klases nezina, ar ko vēlas nodarboties, viņi to nereti nezina arī 25 un 30 gadu vecumā, turpina I. Kamarūte. «Nezinu, vai tā ir tikai izglītības problēma, bet ir izteikta šo cilvēku plūsma prom no valsts. Pieļauju, ka izglītības sistēmai vajadzētu palīdzēt veidot karjeras izpratni,» viņa norādīja. G. Cauna arī skaidroja, ka pašlaik skolēniem ir grūti izvēlēties, ar ko nodarboties, un tas varētu būt tādēļ, ka nav skaidra pozicionējuma, kurā virzienā ir labākās darba iespējas. «Nezinot, ar ko saistīt savu nākotni, jaunieši bieži vien pamet Latviju, un te mēs atkal atgriežamies pie demogrāfijas. Ja augstskolu mācībspēki neizprot, kādas kompetences ir nepieciešamas un kādi praktiskie procesi notiek biznesā šodien un notiks rīt, nevaram sagatavot darbiniekus, kādi būs nepieciešami rīt. Ja augstskolas veiksmīgāk integrētu studentus kompāniju praksēs, tas jauniešiem atvieglotu izvēles iespējas,» klāstīja G. Cauna.
Atšķirīgs skatījums ir J. Krūmiņam, kurš norādīja, ka izglītību un nodarbinātību, kā arī visas pārējās jomas kopā sasien demogrāfija.
«Demogrāfijas jautājumos katrs no mums ir speciālists, jo cilvēki dzimst, precas utt. No demogrāfiskās attīstības viedokļa izglītība ir spēcīgākā pazīme, kas korelē absolūti ar visu, un man gribētos uzsvērt, ka izglītība nav kaitīga. No vienas puses, vajag specializēt programmas un augstskolas, bet vajag atrast saprātīgu līdzsvaru, jo cilvēkam jābūt pietiekami universāli sagatavotam - ne tikai jāpārzina sava joma, bet arī jāorientējas tehnoloģijās, jāzina vairākas valodas utt.» Lielākais izaicinājums turpmākajiem gadiem ir-vai ar mazāku iedzīvotāju skaitu Latvija var dzīvot labāk? «Iedzīvotāju skaits nav galvenais priekšnoteikums labākai dzīvei. Te gribu uzsvērt, ka tas būtu ļoti savādi, ja Latvija turpinātu reducēties tikai uz Rīgu. Faktiski tā ir unikāla pilsēta, jo nav daudz precedentu Eiropā, kur trešā daļa iedzīvotāju dzīvo galvaspilsētā. Tāpēc jāatrod līdzsvars attīstībā, arī nomalēs attīstot zināšanas un kompetences,» uzsvēra J. Krūmiņš. Iebraucēji un talanti Vidzemes Augstskolas rektors minēja, ka, mainoties ģeopolitiskām platformām, Latvijā nākamo desmit gadu laikā iebrauks diezgan daudz cilvēku. Vai demogrāfijas problēmas vajadzētu risināt ar imigrantu darbaspēka «plāksteri»? «Ja runājam par ātru «plākstera» uzlikšanu, tad migrācija ir vienīgais. Domāju, mēs nemaz tik nepievilcīgi neesam,» sacīja Latvijas Universitātes profesors. Savukārt G. Krūmiņš ir pārliecināts, ka šajā «barības ķēdē» esam kaut kur pa vidu - vieni aizbrauc no Latvijas, bet citi brauc pie mums, piemēram, ārvalstu studenti. S. Liepiņai pieejamās neformālās aplēses liecina, ka 10-15 tūkstoši cilvēku gadā imigrē Latvijā, «un mēs viņus uz ielas neatšķiram, jo pēc izskata viņi ir ļoti līdzīgi mums. Tie ir ukraiņi, baltkrievi. Līdz ar to izpaliek kultūršoks. Uzskatām, ka vismaz jāatver diskusija par darba atļauju izsniegšanu tiem, kas ir studējuši Latvijā. Pašlaik pastāv dažādi aizliegumi, un cilvēki cenšas tos apiet. Daudz pareizāk valstij šajos jautājumos būtu proaktīvi rīkoties, nevis nogaidīt». I. Kamarūte gan iestarpināja, ka ir jāizvērtē, kādas kvalifikācijas cilvēki no Latvijas aizbrauc un kādi pie mums iebrauc. «Nupat biju Čehijā, kur var labi redzēt noslāņošanos - zemākie darbinieki ir iebraucēji, bet augstāko un menedžeru līmeni ir paturējuši vietējie,» pieredzētajā dalījās I. Kamarūte. Pašreizējā darba tirgus realitāte gan ir tāda, ka darbaspēks noveco. Tajā pašā laikā darbinieku un vadītāju izvēlē uzņēmumu īpašnieki ir ļoti konservatīvi un reizēm pat aizdomīgi. Kā klāstīja I. Kamarūte, šķībi skatāmies uz citādi domājošajiem un arī uz vecumu, izdarot izvēli nevis pēc kvalifikācijas, bet gan pēc fotogrāfijas, kas pievienota CV. «Reizē būtisks ir jautājums par darbinieku virs 45 gadu vecuma prasmēm un zināšanām - vai tās atbilst tam, ko pieprasa darba tirgus šodien. Tomēr es aicinu darba devējus būt atvērtākiem pret citādi domājošajiem, atšķirīgi ģērbtajiem - viņu vidū ir talanti,» bilda I. Kamarūte.
Tā būs revolūcija augstākajā izglītībā, kurai ir jānotiek. Tāpat kā zinātnē. Šim procesam ir jāiet ārpus visiem līdzšinējiem rāmjiem,
GATIS KRŪMIŅŠ, VIDZEMES AUGSTSKOLAS REKTORS.
No demogrāfiskās attīstības viedokļa izglītība ir spēcīgākā pazīme, kas korelē absolūti ar visu, un man gribētos uzsvērt, ka izglītība nav kaitīga,
JURIS KRŪMIŅŠ, LATVIJAS UNIVERSITĀTES BIZNESA, VADĪBAS UN EKONOMIKAS FAKULTĀTES PROFESORS.
Aicinu darba devējus būt atvērtākiem pret citādi domājošajiem, atšķirīgi ģērbtajiem -viņu vidū ir talanti,
INESE KAMARŪTE, FONTES VALDES PRIEKŠSĒDĒTĀJA.
Pilnīgi skaidrs, ka vienkāršākais segments turpmākajos piecos - septiņos gados tiks automatizēts un tur darbavietu skaits strauji samazināsies,
SANDA LIEPIŅA, LKA VALDES PRIEKŠSĒDĒTĀJA.
Ja augstskolas veiksmīgāk integrētu studentus kompāniju praksēs, tas jauniešiem atvieglotu izvēles iespējas,
GUNTARS CAUNA, PILLAR RE SERVICES VADĪTĀJA VIETNIEKS. Publicēts "Dienas Biznesā" 11.12.2017.
