Academic Centre
Un tie nav tikai valsts ekonomikas mazasinības rādītāji, tā ir skaidra liecība, ka strauji pazeminās Latvijas iedzīvotāju dzīves līmenis. Pētījumi rāda, ka aptuveni trešā daļa jeb aptuveni 600 tūkst. Latvijas iedzīvotāju dzīvo trūkumā, un cīņa ar nabadzību ir viņu ikdiena. Tā šodien realitātē izskatās Latvijas politiķu publiski daudzinātais “Latvijas veiksmes stāts”. Tāpēc politiķi, nespējot savilkt Valsts budžeta galus, ķeras klāt savai nekompetencei atbilstošu un absurdu jautājumu risināšanai, ekonomiski un politiski nepamatotu lēmumu pieņemšanai, bezkaunīgi ignorējot sabiedrības viedokli un valsts intereses.
Pirms mēneša skaļi izskanēja Latvijas studentu pikets pie Saeimas ēkas. Iemesls – valsts finansēto studiju vietu skaita būtisks samazinājums. Man, kā Latvijas Universitātes profesoram, vēl neizprotamāka bija Izglītības un zinātnes ministrijas nihilistiskā vēlme nostādīt studentus “pieri pret pieri” ar pasniedzējiem- “palielināsim pasniedzēju darba algas uz studentu rēķina”. Kā augstskolu pasniedzēji pēc šāda uzstādījuma varētu skatīties studentiem acīs, jo pasniedzēji atrodas “vienā laivā” ar studentiem. Cieņa un paldies mūsu studentiem par viņu pilsonisko stāju un solidaritāti, kas ļāva, vismaz uz laiku, apstādināt šo bezjēdzību.
Tajā pašā laikā, šoreiz, jau ar Finanšu ministrijas svētību, tiek izstrādāti ne mazāk absurdi projekti par nodokļu un sociālās apdrošināšanas maksājumu grozījumiem. Tie neiztur nekādu (gan no teorētiskā, gan praktiskā aspekta) kritiku. Man kā uzņēmējam ar ilggadīgu pieredzi absolūti nav saprotams, kāpēc man būtu jāveic sociālās apdrošināšanas iemaksas no reāli neizmaksātas darba algas. Pie kam, šie maksājumi ir “piesieti” minimālajai darba algai. Absurds nosacījums ir arī tas, ka obligātās sociālās iemaksas jāveic pat ja konkrētajā periodā uzņēmums negūst ieņēmumus. Šī projekta izstrādātājiem iesaku ieskatītie mācību grāmatās par brīvo tirgus ekonomiku, kur cenu nosaka pieprasījums un piedāvājums, tajā skaitā arī darba tirgū. Starp darba devēju un darba ņēmēju pastāv līgums kurš nosaka par kādu cenu darba devējs pirks darba ņēmēja pakalpojumus un kā abpusēji tiks izpildītas šī līguma saistības.
Tāpēc uzskatu, ka obligātu sociālo iemaksu veikšana no neizmaksātas darba algas piespiedu veidā ir vistiešākā valsts iejaukšanās brīvā tirgus ekonomikas pamatnostādnēs. Kur uzņēmējiem ir garantijas, ka šis nevar kļūt par precedentu citiem valsts pieprasītiem nepamatotiem obligātiem maksājumiem. Piemēram, papildus obligātais maksājums par pārāk zemu ražošanas tehnikas izmantošanas līmeni vai, pēc valdības uzskata, pārāk neefektīvu materiālo resursu izmantošanu.
Ja valstī trūkst līdzekļu pensijas fondam, tad, lūdzu, Finanšu ministrija, sniedziet skaidrojumu, kā šāda situācija ir izveidojusies. Man personīgi un, esmu pārliecināts, lielai daļai sabiedrības būtu ļoti interesanti redzēt publiskotu īsu, saprotamu, caurspīdīgu materiālu par ikgadējiem sociālo apdrošināšanas maksājumu izlietojumu, atsevišķi norādot iemaksas pensiju fondos un to izlietojumu. Būtu nepieciešams, lai šis atskaites periods aptvertu laiku no 1991. līdz 2016.gadam. Tas ļautu atklāt, kurš ir atbildīgs par šī brīža pensiju fonda problēmām.
Šodien pie Saeimas norisinājās pikets, kurā tika pieprasīts atcelt obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas, kas jau no 2017. gada būs jāmaksā ik mēnesi. Ļoti ceru, ka politiķi rūpīgi ieklausīsies uzņēmēju viedoklī un neizgāzīsies tāpat kā a pirms gada pieņemto cēli saukto “solidaritātes nodokli”. Būsim atklāti, tas bija mēģinājums atkārtoti Latvijā ieviest progresīvo nodokli, kura ieviešanai Latvijā pašlaik nav nekāda pamata.
Varbūt vispirms sakārtosim uzņēmējdarbības vidi, radīsim sabiedrības vidusslāni un tikai tad sāksim domāt par progresīvā nodokļa ieviešanu. Politiķiem, gribu, atgādināt, ka viens no tautsaimniecības pilāriem ir stabila nodokļu sistēma, nevis atsevišķi atrauta kāda nodokļa vai obligātā maksājuma noteiktais apmērs, kas kā “īlens spiežas ārā no kopējā nodokļu maisa”. Tāpēc Latvijā ir pienācis laiks izstrādāt jaunu un objektīvu, ekonomiski pamatotu nodokļu sistēmu. Šādā sistēmā vienlīdz interesēti ir gan uzņēmēji, gan valsts.
Ņemot vērā visu iepriekšminēto un Latvijas reālo situāciju, lēmums par būtisku deputātu algas paaugstināšanu, salīdzinot ar pensiju līmeni, ir uzskatāms par nekaunību. Tikai procentuālā atšķirība ir milzīga - 7% pieaugums deputātu algām (atbilstoši vidējās algas pieaugumam valstī) pret 1,7% pensijām (atbilstoši iekšzemes kopprodukta pieaugumam). Absolūtos skaitļos jeb saņemamo eiro apmērā atšķirība ir no dažiem eiro pensionāriem, līdz vairākiem simtiem Saeimas deputātiem. Atkārtoti iesaku Saeimas deputātiem paņemt rokās ekonomikas pamatu mācību grāmatu, kurā skaidri un gaiši pateikts - vidējās darba algas pieauguma temps nedrīkst pārsniegt produktivitātes vai darba ražīguma (arī Saeimas) pieauguma tempus.
Tā saucamās “deputātu kvotas”, kas guvušas plašu negatīvu rezonansi sabiedrībā, vienkārši uzskatāmas par bezprecidenta gadījumu visā demokrātiskajā pasaulē, ko pieklājīgā sabiedrībā pat nevarētu skaļi izrunāt. Kā, deputāti nespēdami nodrošināt akūtas sociālas vajadzības, spēj lemt par 26 milj. eiro sadalīšanu personīgam patēriņam un interesēm, piemēram, bridža kluba izveidei. Nonsenss!
Noslēgumā vēlreiz gribu aicināt deputātus, atcerēties, ka viņi tautas kalpi, kuriem jābūt ne tikai atbilstošām zināšanām un prasmēm, bet arī izpratnei par ētiku un morāli. Pasaulē viss balstās uz likumsakarībām, kuras ir jārespektē.
Šī brīža likumsakarības nosaka, ka galvenais Latvijas tautsaimniecības attīstības ceļš ir inovatīvās ekonomikas modeļa ieviešana. Nav cita virziena tautsaimniecības izaugsmē, kā inovatīvu programmu realizācija, kas nākotnē nodrošinās valsts un tautas labklājības līmeņa būtisku pieaugumu.
