Gundars Bērziņš, Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes dekāns; Jānis Priede, Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes asociētais profesors

Vienā no iepriekšējiem rakstiem minējām, ka 2017. gads pasaulē aizritēja, aizvien nopietnāk apspriežot universālā jeb beznosacījuma pamata ienākuma (no angļu valodas - Universal or unconditional basic income) ideju un tā iespējām jau tuvākajā nākotnē kļūt par īstenojamu modeli un neatņemamu mūsu ikdienas sastāvdaļu. Tipiski ar to saprot sociālās aizsardzības vai labklājības režīmu, kura ietvaros visi kādas valsts pilsoni vai pastāvīgie iedzīvotāji no valsts saņem regulāru, beznosacījuma pabalstu, kas spēj segt visas nepieciešamās pamatvajadzības. Šiem maksājumiem nav nekādu īpašu prasību pret to saņēmējiem -tie tiek maksāti neatkarīgi no ienākumiem un sociālā statusa. Ērtības labad, turpmāk to tekstā sauksim par pamata ienākumu.

Ar pamata ienākuma koncepciju notiek eksperimenti dažādās pasaules valstīs, tie pārsvarā tiek lokalizēti līdz nelielu ciematu līmenim, lai pārbaudītu koncepcijas efektus, pirms izlemt par tās pielietojumu plašākā mērogā - reģionā vai pat visa valstī. Par spīti tam, lokalizēto eksperimentu rezultāti izskatās ļoti labi - samazinājās bezdarbs, noziedzība, nabadzība - ar tiem sekojošu vidējo ienākumu pieaugumu. Šie eksperimenti visai pasaulei parādīja, ka efektīvā veidā ir iespējams apkarot nabadzību ne tikai tās ekonomiskajā nozīmē, bet arī izraut cilvēkus ārā no nabadzības cikla, palīdzot tiem atrast darbu, uzsākt savu biznesu, kā arī apmeklēt skolu.  Kāpēc pamata ienākuma koncepcija pēdējā laikā kļūst aktuāla? Racionālais pamats ir meklējams darba tirgū, kur viens no lielākajiem argumentiem ir saistīts ar automatizāciju un robotizāciju, kas nākotnē nosaka riskus virknei profesiju. Pētījumi rāda, ka nauda ir labs motivators mehāniska rakstura darbiem, taču diezgan neefektīvs radošiem darbiem. Ja ņem vērā, ka radošie darbi būs tie, kas paliks pāri pēc tam, kad automatizācija pārņems aizvien vairāk profesiju, mēs raugāmies uz nākotni, kurā naudas nozīme kā motivators samazinās. Cik daudz cilvēku ir nelaimīgi savās darba vietās? Saskaņā ar Gallup pētījumu, pasaulē tikai aptuveni 13% darbinieku ir patiesi ieinteresēti tajā, ko dara. Ja nav intereses (motivācijas), tad, no ekonomikas viedokļa, mēs raugāmies uz produktivitātes zudumiem. Turklāt pētījumi rāda, ka nemotivēti darbinieki mazāk ziedo, piesakās brīvprātīgo darbam vai palīdz apkārtējiem. Tajā pašā laikā bezdarba apstākļos ir cilvēki, kuri vēlētos strādāt, taču darba vietas aizņem cilvēki, kas strādāt īsti nevēlas. Tās ir sekas situācijai, kad cilvēki ir spiesti strādāt, lai izdzīvotu. Līdz ar to sanāk diezgan absurda situācija, ka cilvēki ierobežotas darba tirgus izvēles apstākļos dara darbu, kas viņiem nepatīk, un par to saņem atalgojumu, kas, iespējams, ir nepietiekams, taču tas, vienalga, ir labāk nekā nekas. Absurdi! Pamata ienākums pēc būtības labāk regulētu darba tirgu, jo garantēta ienākuma apstākļos cilvēki varētu arī atteikties no darbiem, kas viņiem nepatīk, tādējādi dodot iespēju tiem, kas patiesi vēlētos darīt konkrētos darbus. Šāda situācija dotu darba ņēmējiem papildu priekšrocības darba tirgū, piemēram, lielāku ietekmi uz pieprasīto atalgojumu. Varam tikai iedomāties, kā pamata ienākuma ieviešana ietekmētu produktivitāti, ja nemotivēto darbinieku īpatsvars darba tirgū samazinātos, kā arī, kādu efektu tas atstātu uz labklājības līmeni. Pamata ienākums tiek uzskatīts par vienu no veidiem, kā modificēt darba tirgu, padarot to par neobligātu. Tas nozīmē, ka darba devējiem ir jācenšas piedāvāt labākus darba apstākļus, labāku atalgojumu vai elastīgākus darba nosacījumus. Tas, protams, nozīmē daudz produktīvāku darba spēku. Un skaidrs, ka cilvēki nedarīs darbus par mazāku samaksu, nekā to darītu mašīnas, tāpēc šie darbi nākotnē tiks uzticēti mašīnām. Taču, pateicoties pamata ienākumam, cilvēki netiktu pamesti uz ielas bez iztikas līdzekļiem, tā vietā viņi būtu vairāk motivēti atrast darbu, kas viņiem patīk. Pamata ienākuma ideja šķiet gana vienkārša un pievilcīga, jo pētījumi izceļ pārsvarā pozitīvos koncepcijas elementus. Var teikt, kā tā ir tikai aisberga redzamā daļa. Darbaspēka motivācijas jautājums ir viena no būtiskākajām šīs koncepcijas komponentēm, kas ne vienmēr ir tik viennozīmīga. Cilvēki ir dažādi, un mūs motivē dažādi līdzekļi. Piemēram, Šveice bija pirmā valsts pasaulē, kas 2016. gadā organizēja referendumu par pamata ienākuma ieviešanu. Taču ar 70% vairākumu šī ideja tika noraidīta tieši neskaidrās ietekmes uz ekonomiku un strādājošajiem dēļ. Tieši tāpēc arī daudzas lielvalstis, piemēram, Vācija, pašlaik neapsver pamata ienākuma ieviešanu, jo pastāv lielas bažas par motivācijas trūkumu strādāt, kas var novest pie būtiska ekonomiskās izaugsmes apdraudējuma. Par spīti daudziem pozitīviem eksperimentu rezultātiem šķiet, ka ir nepieciešams laiks un vēl papildu pierādījumi par indivīdu uzvedības izmaiņām, pirms piemērot lielāka mēroga eksperimentos, kas nākotnē varētu kļūt par mūsu ikdienu. Lai vai kā, drošības sajūta ir tajā, kas mums ļauj attīstīties, un pamata ienākuma koncepcija zināmā mērā piedāvā šādu drošo pamatu nākotnes ekonomikas attīstībai.  Publicēts laikrakstā "Dienas Bizness" 21.03.2018.

Share