Academic Centre
Jau ceturtdaļgadsimta dzīvojam demokrātiskā valstī un atvērtā tirgus ekonomikā, kurā eksistē izvēles iespējas, brīva cilvēku un kapitāla kustība. Tas nozīmē, ka nevis valsts izvēlas savus iedzīvotājus un uzņēmējus, bet otrādi – cilvēki un kapitāls izvēlas labāko vietu, kur būt. Pasaules attīstītās valstis mūsdienās cīnās par visa veida resursiem, jo no tiem ir atkarīga valsts pastāvēšana. Vēl vairāk – pats valsts koncepts mūsdienās vairs nav pašsaprotams, jo daļai cilvēku, bet jo īpaši biznesam, piederība noteiktai valstij nav svarīga.
Tas nozīmē, ka prasības pret valsti ir augušas. Bet pieņemtie lēmumi un nodrošinātie pakalpojumi ir veids, kā mūsdienās valsts regulāri un tieši komunicē ar saviem iedzīvotājiem. Un te nu diemžēl jāatzīst, ka mūsu valstī pārāk bieži ir noticis tas, ko paši politiķi mēdz dēvēt par «komunikācijas kļūdu». Bet komunikācija vienmēr ir divvirziena process. Latvijas tautas skaitīšanas un migrācijas, kā arī Uzņēmumu reģistra, iekasēto nodokļu u.c. dati ir skaidra sabiedrības atbilde, ko nedrīkst vairs ilgāk ignorēt.
Demokrātiskām valstīm ir iespējami divi attīstības ceļi. Pirmais – darīt tā, lai maksimāli daudz cilvēku izjustu piederību konkrētajai valstij, vēlētos tajā dzīvot, veidot ģimeni un attīstīt biznesu. Otrais – radīt apstākļus, lai cilvēki un kapitāls pamet valsti, tādejādi padarot vēl neizturamāku dzīvi tiem, kas palikuši. Viena pieeja nodrošina kapitāla vairošanu un valsts ilgtermiņa pastāvēšanu, otra – cīņu par sarūkošiem resursiem un to pārdali, būtībā likumsakarīgu valsts pašnāvību. Valstis ar pašsaglabāšanās instinktu krīžu risināšanai izvēlas pirmo variantu.
Kuru no šiem ceļiem ir izvēlējusies Latvija? Visos Latvijas stratēģiskajos dokumentos melns uz balta rakstīts, ka vēlamies dzīvot labklājībā un līdzināties pārtikušajām Eiropas valstīm, bet vai līdz šim realizētā politika mūs ir pietuvinājusi vai tieši pretēji – attālinājusi no mērķa?
Centrālais jautājums, kurā mūsu lēmumpieņēmēji ir «pazuduši tulkojumā» – Latvijas konkurētspējas nodrošināšana. Kāpēc cilvēkiem Latvija būtu jāizvēlas dzīvei, bet uzņēmējiem – biznesam, vai mūsu saražotās preces un pakalpojumi ir konkurētspējīgi pašu mājās un starptautiski? Te nu mēs neizbēgami nonākam pie pašlaik karstākā jautājuma – nodokļu sistēmas reformēšanas.
Pozitīvi vērtējams, ka iesaistītās puses ir atzinušas problēmas esamību, pie premjera tiek veidota īpaša darba grupa nodokļu sistēmas reformas izstrādnei. Jo uzskatām, ka risinājums tiešām ir iespējams, turklāt ne Latvijas politiskajai kultūrai raksturīgais kompromiss, bet win-win – nodokļu sistēmas reformēšana, ne tikai samazinot kopējo nodokļu slogu un panākot pozitīvu fiskālo ietekmi uz budžetu, bet arī, būtiski vienkāršojot nodokļu administrēšanu un ar to saistītās izmaksas. Uzticība valstij atjaunosies tad, ja ikviens iedzīvotājs un uzņēmējs pats varēs viegli orientēties nodokļu sistēmā, gūt pārliecību, kur viņa samaksātie nodokļi tiek iztērēti.
Noteikti atbalstāma ir sociālo partneru ierosinātā iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) samazināšana no 23 uz 20%, jo attiecīgi Igaunijā tas ir 20%, bet Lietuvā tikai 15%. Ja Latvijas mērķis ir vidusslāņa un labklājības vairošana, tad nopietni diskutējams ir Finanšu ministrijas ierosinājums par progresivitātes piemērošanu dažādām ienākumu grupām, turklāt to darot tik ļoti sarežģītā veidā, kā pašlaik tiek piedāvāts.
Valsts konkurē par visiem saviem iedzīvotājiem – ne tikai trūcīgajiem, bet arī turīgajiem. Pašlaik Latvijā ir zemāks IKP uz vienu iedzīvotāju (24 899 ASV dolāru) nekā Igaunijā (28 987 ASV dolāru) un Lietuvā (28 775 ASV dolāru), nesalīdzinot nemaz ar Eiropas labklājības valstīm, piemēram, Vāciju (48 041 ASV dolāru). Par progresivitātes principa ieviešanu Latvijā būs pamats diskutēt tad, kad mūsu valsts iedzīvotāju ienākumi būs 70-80% no Eiropas valstu iedzīvotāju vidējiem ienākumiem.
Raugoties sistēmiski, IIN samazināšana un vienlaikus neapliekamā minimuma paaugstināšana dos tūlītēju atdevi valsts budžetā, jo palielināsies iekšējais patēriņš. Cilvēkiem būs vairāk naudas, ko tērēt precēs un pakalpojumos, kas nozīmē, ka nauda valsts budžetā atgriezīsies patēriņa nodokļu veidā, piemēram, caur PVN. Vienlaikus tiks stimulēts eksports – mūsu uzņēmumu konkurētspēja, preču un pakalpojumu pārdošanas apjomi ārējos tirgos.
Arī, raugoties no nodokļu sistēmas vienkāršības viedokļa, progresivitātes principu iestrādāšana IIN un VSAOI pašlaik nedos cerēto fiskālo efektu valsts budžetā, bet tikai sarežģīs un sadārdzinās nodokļu administrēšanu. Īpaši no uzņēmēju viedokļa, kas vērtē nevis atsevišķus nodokļus, bet kopējo nodokļu slogu darbaspēkam (IIN, VSAOI), uzņēmumam (UIN) un kapitālam, kas summāri Lietuvā un Igaunijā ir zemāks, papildus vērtējot arī sistēmas vienkāršību un paredzamību.
Līdz ar VSAOI likmes pārskatīšanu darba ņēmējiem un darba devējiem Latvijā ir jāizstrādā arī skaidrs un caurspīdīgs nodokļa pārdales mehānisms. Iedzīvotājiem un uzņēmējiem ir tiesības zināt, cik no viņu samaksātajiem nodokļiem aiziet kopējās valsts sociālās atbalsta sistēmas nodrošināšanai, piemēram, pensijām, bet cik veselības aprūpei. Lietuvā iedzīvotāji maksā tā saucamo veselības nodokli un zina, ka 8% (3% maksā darba ņēmējs, bet 5% – darba devējs) tiek novirzīti veselības aprūpes nodrošināšanai.
Tāpat ir principiāli jāpārskata valsts sociālā atbalsta sistēma. Nav ētiski un finansiāli pamatoti Valsts ieņēmumu dienestu ik gadu pārslogot ar izglītības, bērnu pulciņu, ārstniecības u.c. attaisnoto izdevumu čekiem, lai sarežģītā procesā cilvēki atgūtu salīdzinoši niecīgas naudas summas. Ja mums tiešām rūp, piemēram, daudzbērnu ģimenes un pensionāri, tad darām otrādi (tā, kā to dara citas Eiropas valstis) – nodrošinām bērniem bezmaksas pulciņus un dodam brīvpusdienas, piešķiram pensionāriem bezmaksas zāles, nodrošinām daudzbērnu ģimenēm valsts subsidētus dzīvokļus, lai bērni aug labos apstākļos un izglītoti.
Tā nepieciešams pārskatīt pilnīgi visus nodokļus, ne tikai nacionālā, bet arī ES līmenī demonstrējot kompleksu Latvijas nodokļu reformēšanas plānu. Tas Latvijai ļautu saņemt piekrišanu uz laiku palielināt valsts parāda apjomu, jo mēs varētu pierādīt, ka reforma ļaus pārskatāmā nākotnē atdzīvināt Latvijas ekonomiku. Līdz šim piekopām «griešanas politiku», tagad ir laiks to stimulēt. Jo īpaši brīdī, kad ES skaļi un atklāti tiek runāts par dažādu ātrumu Eiropu, bet valstis dalītas vadošajās un perifērijas.
Centrālais jautājums, kurā mūsu lēmumpieņēmēji ir «pazuduši tulkojumā» -Latvijas konkurētspējas nodrošināšana. Publicēts "Dienas Biznesā" 10.03.2017.
Tas nozīmē, ka prasības pret valsti ir augušas. Bet pieņemtie lēmumi un nodrošinātie pakalpojumi ir veids, kā mūsdienās valsts regulāri un tieši komunicē ar saviem iedzīvotājiem. Un te nu diemžēl jāatzīst, ka mūsu valstī pārāk bieži ir noticis tas, ko paši politiķi mēdz dēvēt par «komunikācijas kļūdu». Bet komunikācija vienmēr ir divvirziena process. Latvijas tautas skaitīšanas un migrācijas, kā arī Uzņēmumu reģistra, iekasēto nodokļu u.c. dati ir skaidra sabiedrības atbilde, ko nedrīkst vairs ilgāk ignorēt.
Demokrātiskām valstīm ir iespējami divi attīstības ceļi. Pirmais – darīt tā, lai maksimāli daudz cilvēku izjustu piederību konkrētajai valstij, vēlētos tajā dzīvot, veidot ģimeni un attīstīt biznesu. Otrais – radīt apstākļus, lai cilvēki un kapitāls pamet valsti, tādejādi padarot vēl neizturamāku dzīvi tiem, kas palikuši. Viena pieeja nodrošina kapitāla vairošanu un valsts ilgtermiņa pastāvēšanu, otra – cīņu par sarūkošiem resursiem un to pārdali, būtībā likumsakarīgu valsts pašnāvību. Valstis ar pašsaglabāšanās instinktu krīžu risināšanai izvēlas pirmo variantu.
Kuru no šiem ceļiem ir izvēlējusies Latvija? Visos Latvijas stratēģiskajos dokumentos melns uz balta rakstīts, ka vēlamies dzīvot labklājībā un līdzināties pārtikušajām Eiropas valstīm, bet vai līdz šim realizētā politika mūs ir pietuvinājusi vai tieši pretēji – attālinājusi no mērķa?
Centrālais jautājums, kurā mūsu lēmumpieņēmēji ir «pazuduši tulkojumā» – Latvijas konkurētspējas nodrošināšana. Kāpēc cilvēkiem Latvija būtu jāizvēlas dzīvei, bet uzņēmējiem – biznesam, vai mūsu saražotās preces un pakalpojumi ir konkurētspējīgi pašu mājās un starptautiski? Te nu mēs neizbēgami nonākam pie pašlaik karstākā jautājuma – nodokļu sistēmas reformēšanas.
Pozitīvi vērtējams, ka iesaistītās puses ir atzinušas problēmas esamību, pie premjera tiek veidota īpaša darba grupa nodokļu sistēmas reformas izstrādnei. Jo uzskatām, ka risinājums tiešām ir iespējams, turklāt ne Latvijas politiskajai kultūrai raksturīgais kompromiss, bet win-win – nodokļu sistēmas reformēšana, ne tikai samazinot kopējo nodokļu slogu un panākot pozitīvu fiskālo ietekmi uz budžetu, bet arī, būtiski vienkāršojot nodokļu administrēšanu un ar to saistītās izmaksas. Uzticība valstij atjaunosies tad, ja ikviens iedzīvotājs un uzņēmējs pats varēs viegli orientēties nodokļu sistēmā, gūt pārliecību, kur viņa samaksātie nodokļi tiek iztērēti.
Noteikti atbalstāma ir sociālo partneru ierosinātā iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) samazināšana no 23 uz 20%, jo attiecīgi Igaunijā tas ir 20%, bet Lietuvā tikai 15%. Ja Latvijas mērķis ir vidusslāņa un labklājības vairošana, tad nopietni diskutējams ir Finanšu ministrijas ierosinājums par progresivitātes piemērošanu dažādām ienākumu grupām, turklāt to darot tik ļoti sarežģītā veidā, kā pašlaik tiek piedāvāts.
Valsts konkurē par visiem saviem iedzīvotājiem – ne tikai trūcīgajiem, bet arī turīgajiem. Pašlaik Latvijā ir zemāks IKP uz vienu iedzīvotāju (24 899 ASV dolāru) nekā Igaunijā (28 987 ASV dolāru) un Lietuvā (28 775 ASV dolāru), nesalīdzinot nemaz ar Eiropas labklājības valstīm, piemēram, Vāciju (48 041 ASV dolāru). Par progresivitātes principa ieviešanu Latvijā būs pamats diskutēt tad, kad mūsu valsts iedzīvotāju ienākumi būs 70-80% no Eiropas valstu iedzīvotāju vidējiem ienākumiem.
Raugoties sistēmiski, IIN samazināšana un vienlaikus neapliekamā minimuma paaugstināšana dos tūlītēju atdevi valsts budžetā, jo palielināsies iekšējais patēriņš. Cilvēkiem būs vairāk naudas, ko tērēt precēs un pakalpojumos, kas nozīmē, ka nauda valsts budžetā atgriezīsies patēriņa nodokļu veidā, piemēram, caur PVN. Vienlaikus tiks stimulēts eksports – mūsu uzņēmumu konkurētspēja, preču un pakalpojumu pārdošanas apjomi ārējos tirgos.
Arī, raugoties no nodokļu sistēmas vienkāršības viedokļa, progresivitātes principu iestrādāšana IIN un VSAOI pašlaik nedos cerēto fiskālo efektu valsts budžetā, bet tikai sarežģīs un sadārdzinās nodokļu administrēšanu. Īpaši no uzņēmēju viedokļa, kas vērtē nevis atsevišķus nodokļus, bet kopējo nodokļu slogu darbaspēkam (IIN, VSAOI), uzņēmumam (UIN) un kapitālam, kas summāri Lietuvā un Igaunijā ir zemāks, papildus vērtējot arī sistēmas vienkāršību un paredzamību.
Līdz ar VSAOI likmes pārskatīšanu darba ņēmējiem un darba devējiem Latvijā ir jāizstrādā arī skaidrs un caurspīdīgs nodokļa pārdales mehānisms. Iedzīvotājiem un uzņēmējiem ir tiesības zināt, cik no viņu samaksātajiem nodokļiem aiziet kopējās valsts sociālās atbalsta sistēmas nodrošināšanai, piemēram, pensijām, bet cik veselības aprūpei. Lietuvā iedzīvotāji maksā tā saucamo veselības nodokli un zina, ka 8% (3% maksā darba ņēmējs, bet 5% – darba devējs) tiek novirzīti veselības aprūpes nodrošināšanai.
Tāpat ir principiāli jāpārskata valsts sociālā atbalsta sistēma. Nav ētiski un finansiāli pamatoti Valsts ieņēmumu dienestu ik gadu pārslogot ar izglītības, bērnu pulciņu, ārstniecības u.c. attaisnoto izdevumu čekiem, lai sarežģītā procesā cilvēki atgūtu salīdzinoši niecīgas naudas summas. Ja mums tiešām rūp, piemēram, daudzbērnu ģimenes un pensionāri, tad darām otrādi (tā, kā to dara citas Eiropas valstis) – nodrošinām bērniem bezmaksas pulciņus un dodam brīvpusdienas, piešķiram pensionāriem bezmaksas zāles, nodrošinām daudzbērnu ģimenēm valsts subsidētus dzīvokļus, lai bērni aug labos apstākļos un izglītoti.
Tā nepieciešams pārskatīt pilnīgi visus nodokļus, ne tikai nacionālā, bet arī ES līmenī demonstrējot kompleksu Latvijas nodokļu reformēšanas plānu. Tas Latvijai ļautu saņemt piekrišanu uz laiku palielināt valsts parāda apjomu, jo mēs varētu pierādīt, ka reforma ļaus pārskatāmā nākotnē atdzīvināt Latvijas ekonomiku. Līdz šim piekopām «griešanas politiku», tagad ir laiks to stimulēt. Jo īpaši brīdī, kad ES skaļi un atklāti tiek runāts par dažādu ātrumu Eiropu, bet valstis dalītas vadošajās un perifērijas.
Centrālais jautājums, kurā mūsu lēmumpieņēmēji ir «pazuduši tulkojumā» -Latvijas konkurētspējas nodrošināšana. Publicēts "Dienas Biznesā" 10.03.2017.
