Līga Leitāne, LU Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes lektore

Laikā, kad Lietuva jau sākusi VDK aģentu ziņojumu publiskošanu, Latvijā tie joprojām tiek turēti aiz atslēgas, un pastāv niecīga cerība tos reiz ieraudzīt, lai uzzinātu aģentu vārdus un ziņojumu saturu. Protams, var jautāt, kāpēc sabiedrībai būtu mūsdienās svarīgi zināt, kas bija šie aģenti un kā darbojās, bet, joprojām redzot virkni neloģisku politisko un ekonomisko lēmumu, rodas pamatotas bažas, ka nevar izslēgt pagātnes ietekmi uz mūsu tagadni. Ikvienas valsts nacionālā drošības sistēma sastāv no politiskās un ekonomiskās drošības. Visbiežāk tiek runāts par militāro un politisko drošību, bet nedrīkst aizmirst ekonomiskās drošības elementu.

Ekonomiskās drošības jautājumā mūsdienās pastāv divas galvenās pieejas. Pirmā ir tradicionālā pieeja, kas nosaka, ka ekonomiskā drošība ir nacionālo interešu garantēta aizsardzība un nacionālās ekonomikas spējas funkcionēt ar minimālu atkarību no ārējās pasaules. Savukārt globalizācija ir radījusi jaunu ekonomiskās drošības definīciju, kas balstās uz nevēlamām transmisijām pāri nacionālajām robežām: nelegālā plūsma, ekonomiskie šoki, valstu savstarpējā atkarība. Ekonomiskajai drošībai pastāv vairāki iekšējie draudi - ekonomikas struktūras deformācija, investīciju un inovāciju aktivitāšu samazināšanās, valūtas resursu un cilvēku aizplūšana no valsts, iedzīvotāju ienākumu sadales nevienlīdzība, ekonomikas pārmērīgs atklātums vai -pretēji - ēnu ekonomika un korupcija. Pastāv arī ārējie draudi - valsts atkarība no importa, atpalikšana zinātniski tehniskā jomā, pasaules tirgu svārstību negatīva ietekme. Kaut gan mēs dzīvojam Eiropas Savienībā un esam vairāku starptautisko organizāciju dalībvalsts, nav pamata uzskatīt un pašapmierinātībā teikt, ka Latvija var netikt pakļauta ekonomiskās drošības riskiem. Analizējot virkni pieņemto lēmumu, nerodas pārliecība, ka tie pieņemti, ievērojot nacionālās ekonomikas intereses, neradot riskus valsts ekonomiskajai drošībai. Varētu teikt, ka bažām nav pamata, tomēr, ja kādreizējie aģenti nav apzināti un viņu darbs nav izvērtēts, mums nevar būt pilnīgas pārliecības, ka vēsture neatkārtosies. Tas, protams, nenozīmē, ka ekonomiskās drošības apdraudējumu nerada arī dažādu interešu pārstāvji. Ekonomikā vienmēr pastāv spēcīgs lobijs un ekonomiskie grupējumi, to intereses, bet valstij ir jāspēj stāvēt tām pretim un primāri nodrošināt nacionālo interešu aizstāvību. To, ka Latvijā līdz šim nav pietiekami strādāts ar ekonomiskās drošības jautājumiem, liecina gan augstais ēnu ekonomikas līmenis, gan emigrācija, gan būtiska atpalicība inovāciju attīstībā. Pārāk daudz faktoru norāda uz drošības riskiem, tāpēc svarīgs ir jautājums, ko valsts dara, lai tos minimizētu.  Publicēts laikrasktā "Dienas Bizness" 25.10.2017.

Share